Mednieku būšana

Kad princese no rīta atver acis, apkārt ir aizdomīgs klusums un pārņem sajūta, ka ir diezgan vēls. Kad tieku līdz virtuvei un ieskatos pulkstenī, konstatēju, ka patiešām ir vēls un drusku pabaros, kāpēc mani neviens nav cēlis augšā, kā vakar runājām. Aija jau ir rīta darbus apdarījusi – mums atlicis vien pabrokastot un salasīt avenes cienastam.

Šodien vietējā mednieku kolektīvā ir šaušanas sacensības un mēs arī dosimies apskatīties, kas tur labs notiek. Šeit daudzi vietējie vīri medī un laukmalēs redzami mednieku torņi, viens no tiem atrodas pavisam netālu no dārza malas. Vakar Aija, uzzinājusi, ka es nekad tādā tornī neesmu bijusi, uzaicināja to apskatīt. Augšā esot, Aija atcerējās pirmās reizes, kad gājusi Jānim līdzi uz torni: “Iedomājies, mēs naktī sēžam, un visa zāle maziem spīgulīšiem pilna. Jānis apgalvo, ka tie ir jāņtārpiņi, bet es neticu, saku, ka to nevar būt tik daudz, droši vien mēnessgaisma rasā atmirdz. Nokāpjam lejā un apskatāmies tuvāk – patiešām, visa zeme jāņtārpiņiem pilna. Es neko nedzirdu, bet pēkšņi Jānis liek ātri kāpt atpakaļ. Es paklausu – kolīdz mēs esam atpakaļ tornī, no meža sāk nākt ārā mežacūkas. Tāds troksnis, it kā tur armija soļotu. Un tā viņas sastājās tepat lejā, visa pļava pilna. Citreiz atkal var redzēt, kā lapsēni meņģējas vai jenoti kaujas. Viņiem te ir sava dzīve, kurā viss ņudz un mudž, gluži kā pilsētā.”

Viens no sacensību dalībniekiem mums pabrauc pretim un drīz vien esam klāt netālajās “Mellūžās” – par šo māju un apkārtni uzņēmies šefību vietējais mednieku kolektīvs. Šeit ir ne tikai sakopta apkaime, bet nesen ierīkota arī treniņu šautuve, pati māja ir labi uzturēta un tajā notiek gan ar medībām saistītas darbības, gan arī saviesīgi pasākumi.

Šodien ir sacensības, kur mednieki sacenšas lidojošo šķīvīšu šaušanā, braucošas uzzīmētas mežacūkas un aļņa nomedīšanā, kā arī citas disciplīnās, par kurām man ir visai maza saprašana. Mēs ar Aiju pārsvarā vērojam procesu – šeit galvenais ir īstajā brīdī aiztaisīt ausis, jo blīkšķa troksnis ir pamatīgs. Mēs arī gribam izmēģināt roku precizitātē, bet, kamēr oficiālā daļa nav beigusies, ir jāgaida. Īsinot laiku, iebrienam blakus pļavā un pieplūcam maisu ar asinszālēm, zilgalvītēm, pelašķiem un citiem labumiem.

Kad tiekam pie plintes, mums abām veicās pavisam labi, īpaši, ja šaujamo var atbalstīt – visi šāvieni nonāk ļoti tuvu centram. Tikai ar lielajiem verķiem jāuzmanās no atsitiena, citādi plecam sanāk trūkties. Kājās stāvot gan tā lieta tik labi nesanāk. Gana notēmējušies, novācam visas parpalas, jo nemanot esam palikuši pēdējie, un laižam mājās.

Atceļā vēl apskatām pāris tuvējās vietas, viss laistās vakara gaismā. Drusku jau moka sirdsapziņa par nobumbulēto dienu, bet arī tādām kādreiz jābūt. Lai drusku šo apklusinātu, ielienu avenēs – lauka malā ir vesela plantācija. Sākumā Eduards palīdz un izklaidē ar filozofiskām sarunām, bet drīz vien “notin makšķeres”. Vēlāk atnāk Jānis uzēst vakariņās vitamīnus un man ir iespēja viņu iztaujāt par visādiem medību smalkumiem – kolektīvu darbību principiem, sezonām, drošības pasākumiem un citām tēmām. Man arī kādreiz bija priekšstats, ka kas tur ko nebūt medniekam – paņemt tik plinti, sēdi krūmos un gaidi, kad parādās vakariņas. Bet nē. Visādas piebarošanas, atļaujas, nomas, analīzes – traks var palikt, cik daudz jādara un jāzina.

Kamēr mēs tērzējam avenēs, Aija sadzejojusi fantastisku saldo – sablenderējusi ogas ar cukuru, biezpienu un krējumu. Kā pati smejas, našķis saucas “kad tuvumā nav veikala”. Nolokām to, vēl mazliet patērzējam par nākotnes iecerēm, un šovakar liekamies uz auss laicīgi.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s