Kad domāju par šo īso vasaras ceļojumu, svārstījos – vai paļauties tikai uz jaušībām vai iesaistīt arī jūs, lasītājus. Tad nospriedu, ka tomēr apvaicāšos arī publiski pēc idejām un esmu gluži priecīga par to, jo citādi nez vai es būtu satikusi mucu Jāni, kā arī šobrīd neatrastos šeit, Mindaugās.
Viss sākās tā. Viena latviešu meitene, Elīna vārdā, ir izveidojusi Facebook grupu “Brīvprātīgais darbs un iedvesma laukos”, par ko atsūtīja man privātu ziņu pēc šeit publicētā Vidzemes vēlmju raksta izlasīšanas – varbūt es ko interesantu tur varēšot uziet. Grupas ideja ir pavisam vienkārša un ģeniāla – savest kopā lauku cilvēkus, kuriem saimniecībā pietrūkst darba roku, ar pilsētniekiem, kuri labprāt uz brīdi iemainītu asfaltu pret lauku mieru un būtu ar mieru mazliet palīdzēt mājas solī. Izpētot lapā redzamo informāciju, mani visvairāk uzrunāja jauns pāris, Aija un Jānis, kuri aicina palīgos saimniecībā netālu no Bērzkroga.
Arī pēc ģeogrāfiskā izvietojuma vieta man “derēja kā uzlieta”. Tā nu vakar vakarā pārkāpu “Mindaugu” saimniecības slieksnim un sasveicinājos ar saimniekiem. Šie bija drusku izbrīnīti par tādu pasaules staigātāju, bet uzņēma silti, nosēdināja dzert tēju, pabaroja ar vakariņām un ļāva atpūsties.
Jaunieši ir aptuveni manā vecumā un pie šīs vietas tikuši pagājušajās Lieldienās. Pirms tam mituši Cēsīs, bet sapratuši, ka gan pašus, gan tolaik piecgadīgo dēlu ļoti velk uz laukiem. Tikmēr klaušinājuši riņķī, kamēr uzzinājuši, ka kāda kundze, kas dzīvo viena, domā par saimniecības pārdošanu. Atbraukuši, aprunājušies un vienojušies.
Vēl gan darbu ir bez gala, bet arī padarīts milzums. Viens no lielākajiem veikumiem ir pirtiņa, kurā vakar nakšņoju kopā ar pirts gariņu. Ik pa laikam modos no vēja auriem un lietus gāzieniem, un ik reizi, iemiegot nodomāju – cik labi, ka šonakt neesmu teltī. Ikdienā pirts gariņa galvenais sabiedrotais ir Jānis, kurš no mašīnu remontētāja lēnā garā pārkvalificējas par cilvēku remontētāju – nesen pabeidzis Pirtnieku skolu un mācās visādas citas gudrības.
Aijas saimniecības centrā ir vistas un cāļi, krietns pulks, ap 80 no katriem. Drīz būs papildinājums, inkubatorā sildās olas un arī vistas perē pa pakšiem – viena upeņkrūmā, cita kūtī. Aija saka, ka viņa ir ar putniem, un smejas, ka viņiem esot teiciens, ka ir vienalga, ar kādiem putniem ir cilvēks, galvenais, lai būris nav tukšs.
Vistām kompānijā ir dažas pīles, kazu un kazlēnu bariņš, pa kājām pinas trīs suņi un divi kaķi. Izskatās, ka govi es šajā “ceļojumā” nesastapšu, tāpēc lūdzu atļauju Aijai pievienoties uz kazu slaukšanu. Viņa man ļauj padarboties ar divām kazām, kuras esot salīdzinoši viegli slaucamas, tikmēr pati izslauc septiņas. Man ne visai labi padodas šī nodarbe, bet Aija mierina, ka tas esot tikai prakses jautājums. Pēc slaukšanas vedam kazas ārā – divas tiek piesietas uz lauka, bet pārējās nonāk aplociņā. Sākumā šīs ar aiziet neceļos, bet bernes taksene Lote ātri sadzen visas nebēdnes, kur pienākas. Visām kazām ir vārdi, pēc laika Aija, drusku bažīgi vērodama manu reakciju, paziņo, ka viena esot arī Zanīte. Man, protams, prieks par vārda māsu un es šo arī drīkstu pavadīt līdz pļavai. Īpašs statuss ir kazlēnam Gvido, kas drīkst staigāt, kur pašam tīk, un to viņš arī dara. Dažreiz šiem sanāk domstarpības ar Loti.
Kad ar kazām tikts galā, nobāzējamies virtuvē, jo laiks vēl nav atkopies no nakts – ir vējains un lietains. Kamēr Aija šiverē pa savām lietām, es atbrīvoju no kauliņiem spaini ķiršu. Līdz šim biju redzējusi tikai tādus rokas aparātus, bet Aijai no senčiem ir mantojumā pavisam advancēta ierīce – ķirši pa vienam saripo virs caurumiņa, tad ar tādu kā asīti tiek izsists kauliņš, bet pati oga uzlec augšā un pa reni ieripo bļodā. Smalki!
Kad laiks top piedienīgāks, dodamies citā nodarbē – sagriezt izejmateriālu pirts slotām. Pārsvarā šķinam klasiskos bērzus, bet paķeram arī pa apsei, lazdai un dažādām pļavā augošām zālītēm. Kad viss sanests mājās, ieriktējamies aizvējā un Jānis mums skaidro, kā jāsien slota. Sākumā atrod centrālo zaru un tad visapkārt, cenšoties saglabāt vienādu garumu, cieši liek pārējos zarus, iepriekš nobraucot lapas zaru apakšā. Izskatās vienkārši, bet nez kāpēc Jānim iznāk kārtīga slota, bet man – ikebana. Aija saka, ka arī šis ir prakses jautājums un parasti kaut kas sākot sanākt pēc ceturtās slotas. Jānis aiziet savos darbos, bet mēs turpinām raganu lidaparātu konstruēšanu. Pēc vairākām stundām esam salipinājušas kādas 30 slotas, uz beigām jau tiešām sāk kaut kas sanākt. Tagad saprotu, ka esmu savākusi visai draņķīgus izejmateriālus – pirts slotām neder pavisam jaunas atvases ar vārām lapiņām.
Tad jau klāt ir vakars, un mājās pārrodas Jānis ar sešgadīgo Eduardu. Kamēr tētis gatavojies rītdienas mednieku sacensībām, mazais blakus dīķī noķēris karpu. Tādu, ne pa jokam – kilogrami 3 – 4 smagu. Eduards par savu ķērienu ir lepns bez gala un prātuļo, vai tas neesot kāds Latvijas rekords. “Nu kur tas redzēts – sešgadīgs puika noķer tik lielu karpu”, viņš retoriski visiem pēc kārtas jautā un, gulēt ejot, mammai nosaka, ka vispār šāds fakts būtu jāliek ziņās. Pašu zivi gan ielaiduši atpakaļ dīķī, jo viņa vēl nebija pabeigusi nārstošanas darbus.
Par spīti vakara vēlumam, jāiemēģina, vai esam ko jēdzīgu sasējušas. Pirtiņa aicinoši kuras un, kad darbi apdarīti un vakariņas ieēstas, dodamies pērties. Iesākumā mēs abas ar Aiju sēžam uz lāvas un silstam, bet Jānis mūs drusku apstrādā ar slotiņām, dzenājot karstā gaisa viļņus šurpu turpu. Man pirtīs ne pārāk veicas ar svīšanu, bet šajā jau pēc minūtēm desmit sviedri pil no visām malām. Pirms būvēšanas Jānis kārtīgi izpētījis visus materiālus un celtniecības nianses, kas arī atspoguļojas rezultātā.
Pēc pāris uzkaršanas un atdzišanas reizēm, sākas īstā pēršanās. Tad mēs pa kārtai guļamies uz lāvas un ļaujamies Jāņa slotu maģijai. Procesā piedalās arī dabīgs skrubis, dažādu temperatūru ūdeņi, priekštelpā skan pirts mūzika. Šī noteikti ir viena no labākajām un ilgākajām pirts procedūrām, ko esmu baudījusi, lai gan abi saimnieki apgalvo, ka šodien tas bijis vien tāds neliels ieskats, jo visi saguruši, īpaši jau pats pirtnieks. Kad “īsā procedūra” ir galā, ir jau divi naktī.
Aija man šonakt sariktējusi gultu mājā, jo karstā pirtī jau negulēsi. Pirms miega Jānis vēl atnes mazu blašķīti un, viltīgi smaidot, aicina ieraut mazu malciņu. Smaržo diezgan neganti, bet garšo patiešām pretīgi. Kad manta iedzerta, tad tik šie atzīstas, kas tas bija. Bebru dziedzeru uzlējums. Esot ne visai garšīgs, bet ar plašu ārstniecības amplitūdu. Nu pēc šitādas procedūru virknes rīt noteikti modīšos kā princese.
