Nu liela muiža!

“Šorīt pamodos ar sajūtu, ka tev tur noteikti jāaizbrauc”, man mesendžerī raksta draudzene un atsūta linku uz mucu muzeju un viesu namu “Nu liela muiža”. Izpētu mājas lapu un nospriežu, kas tas tik tiešām izskatās pēc manu interešu koncentrācijas vienuviet un varētu būt Vidzemes pārgājienam cienīgs sākuma punkts. Sazinoties ar saimnieku uzzinu, ka rīt šie laiž uz Kuldīgu, bet šodien vēl pa mājām – lai braucot droši.

Tad nu veļu plecos somu, pati pārveļos pāri abām šosejām un sāku stopēšanu Valmieras virzienā. Pēc minūtēm 15 sāku domāt, vai tiešām Karīnai un Harijam, kuru nesenā pieredze, atgriežoties un stopējot Latvijā, nav bijusi visai sekmīga (kā noprotams), būs bijusi taisnība, kad pie manis piestāj maza balta mašīnīte ar ārzemju numuru.

Igauņi. Viņi gan esot ceļā uz Siguldu, bet es tāpat ļoti priecājos, jo tikšana līdz Sēnītei nozīmē nonākšanu uz Valmieras šosejas. Mūsu kopīgajā piecu minūšu ilgajā ceļā paspēju noskaidrot, ka Latvija viņiem šķiet lielāka nekā iztēlojušies un visi igauņi zinot vienu latviešu vārdu – saldējums. Varbūt tas igauniski nozīmē ko nepiedienīgu? Nē, šie dievojās, ka tā neesot. Es, savukārt, iepazīstinu viņus ar sāgu, ka arī Igaunijas prezidents zina šo vārdu un tikmēr braucis uz Latviju pēc saldējuma, kamēr pie sievas ticis. Šie smej. Novēlam cits citam priecīgus piedzīvojumus un šķiramies.

Pa ne visai pievilcīgu (ok, ļoti piečurātu) pazemes pāreju pie Sēnītes tieku ceļa otrā pusē un dodos medīt nākamo šoferi. Kolīdz esmu aizgājusi līdz Rāmkalniem un sataisījusies uz nīkšanu, piebremzē tumši zils autiņš un šarmants kungs vaicā, vai man vajagot tikai uz Valmieru, vai uz Ziemeļpolu. Atsaku, ka uz to otro jau esmu bijusi (nu gandrīz), tad tagad kārta Valmierai. Šis arī esot bijis. Valmierā vai Ziemeļpolā? Ziemeļpolā, nu gandrīz. Dienējis pie Murmanskas, četri gadi flotē. Tagad strādā Rīgā par elektriķi, bet brīvajā laikā jaucot un remontējot savu nesen nodegušo māju Limbažos.

Tāpēc pie Limbažu pagrieziena šķiramies un tagad turpinu ķert šoferīšus Raganas ceļmalā. Pēc minūtēm piecām pietur Vladislavs, kurš uzreiz pēc manas iekāpšanas atzīst, ka viņam galva šodien galīgi nestrādājot, esot slikti gulējis, tāpēc man vajadzīgo izkāpšanas vietu lai es vaktējot pati. “Vai mazulis pie vainas”, izsaka minējumu, redzot aizmugurē bērnu sēdeklīti. Vladislavs apstiprinoši pamāj un saka, ka viņam nez kāpēc esot tāds mātes miegs – kolīdz sīkais pagriežas, tā šis augšā. Bet vispār ar bērniem viņš saprotas lieliski un ikdienā nodarbojas ar bērnu ballīšu vadīšanu. Ko iznāk tēlot? “Vakar no rīta biju tīģeris, vakarā – fiksiks. Tie ir tādi krievu multeņu varoņi, kas visu māk salabot”, paskaidro Vladislavs. Bet vispār sanākot pārtapt par ko vien vajag – spaidermenu, betmenu, musketieri, pirātu – ko vecāki vai bērns vēlas redzēt savā ballītē. Bet šodien Vladislavs būšot viņš pats, zināmā vecumā bērniem vairs kostīmos tērpti izklaidētāji neaizrauj, tad jāieinteresē citādi. Vladislavs paspēj izstāstīt, kāds bērnu skaits ir optimāls uz vienu vadītāju, cik kas maksā, kam jāpievērš uzmanība, rīkojot pasākumus bērniem. Pie Vaidavas pagrieziena izkāpju jau gandrīz kā bērnu ballīšu speciāliste.

Nedaudz izloku kājas un pēc kilometra esmu klāt. Drīz klāt ir arī Jānis un ir gatavs visu izrādīt un izstāstīt. Ar rādāmo gan šobrīd pašvaki, jo eksponāti sakrāmēti Kuldīgas braucienam, bet stāstāmā gan saimniekam netrūkst. Viņa stāstus caurvij divas frāzes – “esiet uzmanīgi ar savām vēlmēm” un “nu liela muiža”, kas ir arī šīs vietas nosaukums. Pie tā tikuši pavisam nejauši. Kad savulaik sacerējušies, ka savu lauku sētu un darbnīcu iekārtos Vecpiebalgas pusē, bet radu būšanas dēļ tas nav sanācis, Jānis tik noteicis: “nekas, nu liela muiža!”. Sieva brīdi padomājusi un atzinusi, ka tas esot perfekts nosaukums viesu namam. Jānis piekritis un, izbrīnījušies, ka tāds vēl nav reģistrēts, aši nokārtojuši formalitātes Lursoftā. Atlicis tikai pašu “muižu” atrast. Visu laiku cierējuši uz sludinājumiem Cēsu rajonā, bet nekas prātīgs nav rādījies. Tad sieva joka pēc ierosinājusi, lai ieskatoties Valmieras rajonā. Sākumā Jānis nav piekritis, bet beidzot mīļā miera labad apskatījušies. Un arī tur nekā jēdzīga neesot bijis, vien šī vieta iekritusi acīs – skaisti un arī prasītā summa nav bijusi astronomiska. Pa nakti abi nav varējuši lāga gulēt un no rīta sapratuši – jāzvana. Uz zvaniem neviens nav atbildējis, bet vēl pēc dienas Jānim bijusi darīšana šajā virzienā un nolēmuši uz dullo braukt pameklēt māju. Atraduši. Ar saimnieci uzreiz radušās savstarpējas simpātijas, dzīvē viss izskatījies vēl labāk nekā bildēs, un mazais puika pēc apskates nostājies pagalma vidū un paziņojis, ka nebrauks mājās vis. Iemaksājuši simbolisku rokasnaudu un lūguši saimniecei pagaidīt, kamēr pārdos savu pierīgas māju. Bijis pats krīzes dziļums un cerības bijušas minimālas – divas nedēļas neviens nav pat piezvanījis. Tomēr atkal jau kāds no augšas visu sakārtojis, pircējs atradies un ģimene varējusi pārcelties uz Madarām, kas ir arī meitas otrais vārds. Vienas no. Pavisam ģimenē šobrīd ir astoņi bērni – četri pašu un četri pieņemti, visi savējie. “Es parasti tūristiem saku, ka mēs protam taisīt bērnus un mucas”, Jānis smejas.

Vēl Jānis joka pēc “pasūtījis” fermu, kur iekārtot darbnīcu un arī tā bijusi kaimiņos. Kad ieejam tajā, man acis ieplešas – kaut ko tik skaistu sen neesmu redzējusi. Iekārtas, materiāli, gatavā un pusgatavā produkcija, dažnedažādi rīki. Jānis man rāda dažus senos instrumentus un skaidro, kas kam ir domāts. Tad no kaudzes tiek izcelts milzīgs cirvis un Jānis stāsta, ka pie viņa viesojies raidījums “Province”, kuram cita starpā šī cirvja kontekstā, kuru savas seno lietu kaislības vārdā nopircis par 70 eiro, izstāstījis anekdoti par motobraucēja ļaunāko murgu. Tas esot tāds, ka sieva pēc viņa nāves pārdodot visus moto loriņus par tādu cenu, par kādu viņš esot teicies tos pircis. Raidījums joku palaidis ēterā. Tai brīdī sieva pagriezusies pret Jāni un prasījusi: “Nu, pa cik tad tu patiesībā to cirvi pirki?”.

Jānis arī izrāda viesu namu, kura viens no lepnumiem ir koka vanna. Kad viens dizaineris atnesis šādu vannas skici, Jānis iesākumā esot viņam atteicis, jo tehniski neko tādu nav iespējams uztaisīt. Tomēr galvā cietais disks turpinājis griezties tikmēr, kamēr atnākuši veseli trīs risinājumi. Tagad tapušas jau vairākas šādas vannas un vakar Jānis saņēmis potenciālu sadarbības piedāvājumu no tālas un smalkas zemes. Fonā redzams viens no meitas zīmējumiem – viņai esot talants daudzās jomās, par ko Jānis lepns bez gala.

Tas, ka Jāņa fantāzijai robežas ir visai nosacītas, liecina arī nesen uzbūvētais (vēl nepabeigtais) pūznis kokā – es gandrīz spiedzu no prieka uz to raugoties, tas izskatās gluži kā no manām fantāzijām. Un viņam vēl ir virkne ideju kā māju un māju kā ideju. Bet, lai atstāstītu visus jokus un jaušību virknes, kas piemeklējušas Jāņa ģimeni saistībā ar šo vietu un biznesa attīstību, man beigtos megabaiti, tāpēc labāk atbrauciet paši un pajautājiet.

Procesa gaitā esam nonākuši Rubenē un atceļā Jānis izmet nelielu līkumu, lai aizvestu mani drusku tuvāk nākamajam mērķim – tagad došos Bērzkorga virzienā. Braucot gar kādu māju, viņš apvaicājas, vai negribu izkāpt – viņš esot piestāstījis vienu ausi, bet šeit dzīvojot zāļu sieva Zeltīte, kas varot piestāstīt otru. Tomēr man šobrīd jau galva kūp no dzirdētās informācijas, gribas līdzsvaram paieties. Saku Jānim, ka dikti negribētos dabūt lietu, uz ko viņš tikai atrauc: “Salīsi. Nu liela muiža!”

Tieku izlaista kādā krustojumā – dzeltenais busiņš aizbrauc uz vienu pusi, es uzsāku ceļu pretējā virzienā. Līdz Cēsīm esot kilometri 18, tad jau redzēs cik tālu tiks, ir jau pieci vakarā.

Mašīnu uz šī ceļa ir pavisam maz, bet es nemaz necenšos balsot – gribu izbaudīt kājāmiešanas prieku un skatus, kurus var pamanīt tikai pārvietojoties lēnītēm. Paralēli dabas krāšņumam priecē apkaimes mājas – visas ir sakoptas, pagalmos laistās ziedu kupenas, briest ogas un dārzeņi. Ik pa laikam norauju kādu ceļmalas upeni, kazeni, korinti, ērkšķogu vai aveni – šajā laikā badā nepaliksi.

Mākoņi staigā apkārt dusmīgu vaigu, bet līdz raudāšanai netiek. Visu laiku galvā dzīvo doma par naktsmājām. Apsveru ideju iet kādā pagalmā un uzprasīties uz iespēju uzcelt kādā paksī telti, bet vēl ir salīdzinoši agrs un spēki ar turas. Paskatos kartē, ka Gauja arī vairs nav tālu, un nolemju aiziet līdz tai. Varētu uzcelt telti upes krastā, eh, ja vēl kāds sols un galds būtu pie kā ērti rakstīt, jumts jau vispār būtu šiks. Un, ko domājies – ir ikurāti tā, kā Jānis šodien stāstīja par vēlmēm.

Ap astoņiem vakarā pamanu ceļmalā kempingu laivotājiem. Neviena laivotāja gan tur nav, toties ir trīs nojumes, galdi, krēsli, ugunskura vietas – viss svaigs, izskatās nesen tapis. Urrā! Noskatu tālāko nojumi, salaužu zaru slotu un izmēžu dēļu grīdu. Tad turpat uzceļu telti – tagad var mierīgi līt. Tomēr līt joprojām neviens netaisās un es mierīgi savācu pa pakšiem vakariņas – aveņu grāpi, saplūcu parastās un zaķskābenes, savācu tēju. Nometnes malā auga arī trīs saulsardzenes, bet izskatās, ka tās man nocēla viens vietēja rakstura apšaubāms subjekts, kuru manīju aizbraucam uz velo. Varbūt labi, ka tā. Ar tām saulsardzenēm neko nevar zināt.

No vienas puses žēl, ka nav kompānijas, no otras labi – jo šādas dienas aprakstīšanai paiet zināms strēķītis. Tad, it kā diena jau tā nebūtu pārpārītēm izdevusies, virs upes tiek projicēta varavīksne.

Raksts tuvojas beigām un lēnām sāk satumst, kad pavisam netālu izdzirdu balsis un frāzi “vienam vai vienai garlaicīgi”. Nezinu, vai tiek runāts par mani (nē, man nav garlaicīgi), bet, drošību mīlot, aizcērtu kompi un kopā ar fotoaparātu iebāžu somā – nav ko uzprasīties uz nepatikšanām. Kolīdz tas izdarīts, pamanu paradāmies divus vietējos subjektus un suni. Labākā aizstāvība ir uzbrukums, tāpēc uzsāku sarunu pirmā, apvaicājoties par suņa košanas paradumiem. Kā jau visi saimnieki, arī viņi mierina, ka sunītis esot pagalam miermīlīgs. Man gan ir aizdomas, ka spalvu kamols nepiekrīt šim uzskatam un labprāt nogaršotu, pēc kā garšo “tūristu vakariņas”. Pārmijam vēl pāris teikumus, šie pārlaiž skatienu manam galdam, uz kura vairs palikusi tikai garlaicīga ūdens pudele, un pazūd savās gaitās.

Es atkal dodos pa taciņu lejup pie upes, lai nomazgātu ģīmi un rokas pirms miega. Aizbrienu līdz krūmu malai, bet ūdens līmenis ir tālu lejā. Tai brīdī krūmos blakus kaut kas sakustas. Nu laikam kaķītis, kas pirms brīža bija atnācis inspicēt teritoriju. Tad “kaķītis” izgrūž kaut ko starp šņācienu un rūcienu. Ok, atkal kāds no “jenotiem”. Visticamāk, bebrs vai ūdrs, spriežot pēc netālajiem cietokšņiem.

Aši sprūku laukā un dodos nomazgāties uz oficiālo peldvietu otrā nometnes galā. ceļā savācu koku, ar ko naktī atsisties no uzbrūkošiem bebriem un lienu teltī iekšā. Neesmu paņēmusi līdzi paklājiņu, tāpēc gulēšana uz plikiem dēļiem nav diez ko ērta. Bet tas būtu štrunts, salīdzinoši ar nakts skaņām. Brīdī, kad gar manu nojumes koku noskrapst dzīvnieka nagi, cenšoties tikt augšā, nobļauju skaļu “škic”, cerot, ka tas līdzēs kā kaķiem, tā citiem interesantiem. Izskatās, ka nostrādāja. Nakts realitāte maz atbilst dienas romantiskajām pārdomām par burvīgu nakti teltī, upes krastā, kur ūdens čalas savijas ar sienāžu čirkstināšanu un vēlīnām putnu šūpuļdziesmām.