Gribēju padalīties ar kādu Godīgo melleņu aktivitātes blakus produktu. Atziņu. Atzīties.
No idejas dzimšanas līdz realizācijai pagāja aptuveni nedēļa. Kamēr izveidoju plakāta dizainu, tad mākslinieks pārveidoja to drukas failā, tad tipogrāfija nodrukāja, tad braucu tam pakaļ, tad līmēju to uz plāksnes, tad būvēju kājas. Sadzejoju pavadtekstu. Nopirku glītus trauciņus. Visbeidzot salasīju ogas. Nevienu brīdi nebija grūti (nav jau grūti:) ), sajūtas bija lieliskas – kā jau reizēs, kad esi idejas varā.
Viss bija gatavs.
Un tad es minūtes piecas stāvēju ar plakātu padusē un pilnajiem trauciņiem ceļa malā tur, kur vēl garāmbraucošie tevi neredz. Un nevarēju saņemties tos dažus pēdējos soļus – aiziet līdz ceļam un visu uzstellēt. “Varbūt nevajag. Neviens taču nezina, ka tu kaut ko šādu esi iedomājusies. Kāpēc tev tā jādara. Varbūt tiešām nevajag?”, kaut kādas atrunājošas domas skrēja pa galvu.
Tiešām nezinu, kāpēc tā jutos. Kauns (par ko?). Neērti (par ko?). Pat, ja es tiešām sēdētu šosejas malā un mans mērķis būtu melleņu tirdzniecība – so what? Kas tur ko kaunēties? Un mani tiešām motivēja zinātniska interese, nekas cits.
Beidzot es sevi ar varu piespiedu iziet no aizsega un izdarīju, ko biju plānojusi, jo citādāk “d.. darbs un materiāli”.
Protams, kad “viss bija galā” un vēl piepildījās labās cerības, biju ļoti priecīga, ka tomēr “nenoraustījos”. Tomēr izjustais mani ļoti pārsteidza – kāda suņa pēc tā bija. Es tiešām biju par sevi labākās domās.
Pieņemu, ka šeit ir darīšana ar slaveno komforta zonu un tikpat slaveno izkāpšanu no tās. Man salikās, ka komforta zona nav vis aplis, bet drīzāk tāda kā jūraszvaigzne. Vienas zonas tausteklis ir garš un spēcīgs, citas arī, bet starp tiem ir šaubu un baiļu iedobes. Un cilvēku komforta jūraszvaigznes ir tik dažādas pēc izmēra un tik dažādas pēc satura. Kas vienam ir “kā divus pirkstus ..”, citam misija neiespējamā.
Šīs sajūtas man varētu labāk palīdzēt saprast cilvēkus, kas baidās ceļot. Vai baidās no augstuma. Vai no publiskās uzstāšanās. Vai no tumsas. Vai no sevis. Vai no spageti monstra.
Kalpot kā atgādinājums, ka nedrīkst (pat domās) skatīties uz otra bailēm vai nemācēšanu no augšas. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir ļaut otram (ja viņš to vēlas) pieķerties pie rokas brīdī, kad atveras skapja durvis un no tā izlien bubulis. Sākumā jutīsi, ka tava roka ir sažņaugta, tad spiediens atslābs, elpa nomierināsies un kādā brīdī cilvēks pat būs spējīgs pasmaidīt. Bubulis, ilgāk aplūkots, sāks izskatīties smieklīgs, draudzīgs, pat simpātisks – kā svešinieks pēc otrās vīna glāzes.
Es nezinu, kas šai situācijā bija (ir) mans bubulis. Var jau būt, ka vecais, labais draugs “Ko-par-mani-padomās”, arī zināms kā Ego. Varbūt nākamreiz vairs nebūs tik briesmīgs. Anyway. Lai jums veicas ar jūsu bubuļiem, putniem un prusakiem!
Anda Pūce
Zane, joprojām esmu lepna, ka tevi pazīstu! Paldies liktenim, ka esam satikušās un varu tik daudz smelties no tavām idejām un rīcības. Sūtu tev sveicienam Liepājas vēju, kurš dažkārt ir kā droša aizmugure grūtā ceļā, bet citreiz pūš pretī tik stipri, ka ieslēdzas dubults spīts izdarīt!
Laima Vanaga
Paldies, Zanīt, par šo vērtīgo atziņu! Paldies, ka nenobijies uzrakstīt! Cik bieži mēs jūtamies kā sapīti savās n-tajās…….. un ir tik labi palasīt citas pieredzes.
Lai Tev spēks un veiksme – Laima
L.
Lepojos, ka ir cilvēki, kas nebaidās padalīties savā pieredzē ar tarakāniem/putniem/jūraszvaigznēm un visu citu. Tik bieži tiesājam sevi un citus, bet tā vietā tak varētu pajautāt – kas tas ir, kāpēc es tā jūtos, un varbūt varu ko mainīt.
Ilze
Paldies, Zane, par šo atzīšanos! Nu jau pāris dienas, kad kaut ko nevaru saņemties izdarīt, atceros Tavu pieredzi… un vienkārši daru! Ir tik viegli, kad zinu – citiem mēdz būt tāpat 🙂 Lai Tev veicas!