Bums! Un uz līdzenas vietas klāt ir viņš – Pārpratums!

Kad pirms vairāk nekā gada ierakstīju Jaungada uzrunu Maču Pikču, vēlot piepildīt sapņus, neuztraukties par citu teikto un būt pateicīgam par to, kas tev ir, nevarēju iedomāties, cik ļoti šos vārdus saku arī pati sev, jo pēc mēneša atgadījās Pingvīns. Patiesībā arī pērnajā gadu mijā biju ierakstījusi video uzrunu, tikai to nenopublicēju tehnisku nepilnību dēļ. Iepriekšējā gada novēlējuma saturs bija papildināts ar aicinājumu uz iecietību un tajā bija pausta doma par izvairīšanos no Pārpratumiem. Šoreiz par tiem.

_DSF3124

“Ja tev šķiet, ka kāds tavs līdzcilvēks sācis izturēties jancīgi, pārstāj lauzīt galvu, kāpēc tas tā notiek, bet paņem telefonu un piezvani! Nopērc narcišu podiņu un aizbrauc ciemos! Vienkārši pajautā – kas-ellē-notiek? (man labāk patīk angļu wtf?) Iespējams, noticis nav pilnīgi nekas. Visticamāk. Jo draugs (vīrs, mamma, dēls) nav atbildējis uz telefona zvanu, e-pastu vai kādu soctīkla ziņu, jo vienkārši darba dunā palaidis to garām. Vai šis cilvēks tik tiešām izturas jocīgi, jo viņam sū.. darbā vai kāds piečakarējis, bet ar tevi tam nav ne mazākā sakara”, nu aptuveni tāda bija uzrunas daļa.  Mums visai bieži piemīt mazohistiska sava svarīguma pārspīlēšana, ka tieši mēs varētu būt visu nelaimju cēlonis. Ir mierinoši apzināties, ka pārsvarā gadījumu neesam vis.

Vēl ir brīnišķīgs paradums domāt ļaunāko. Neatbild jau otro stundu? Avārija. Palicis slikti. Vēl kaut kas. Skaidrs, ka ļaunākais arī mēdz notikt (diemžēl), bet visai reti (par laimi). Parasti telefona necelšanai ir kāds stipri vienkāršāks izskaidrojums – mājās vai mašīnā aizmirsts aparāts, izlādējusies baterija, aizmirsts klusuma režīms. Bet mums ir iemesls muļķīgas fantāzijas izpausmēm un nervu bendēšanai. Beigās izrādās, ka viss labi, fū, tikai Pārpratums.

Mājās uz galda pēc Valnetīndienas viņai parādās skaista roze, bet vīrs ir komandējumā. Vīra māte, to labi zinādama, ciemošanās reizē samiedz acis un sāk virpināt teorijas. Kolēģis? Kaimiņš? Tas bērnības draugs, ko viņa tik bieži piemin? Protams, arī tas ir iespējams. Bet kāpēc ne negaidīta akcija lielveikalā, kur garāmgājējiem iešķiebj puķi, kāpēc ne draudzene, zinādama, ka otra draudzene palikusi viena, nolēmusi viņu svētkos iepriecināt vai paķircināt?

Trakāk ir tad, ja cilvēki sarunājas un tāpat pamanās tikt pie Pārpratumiem. Šķiet, visklasiskākais gadījums ir grūtības saprast to, ka mūsu galvā esošais priekšstats nesakrīt ar otra cilvēka bildi. Pasakot – “skaista meitene”, “garšīgas vakariņas”, “labi pavadītas brīvdienas” vai “pats labākais darbs pasaulē” – katrs no mums iedomāsies kaut ko citu. Saņemot uzdevumu – “uzzīmē sapņu māju” – katrs no mums, neprasot sīkākus paskaidrojumus, uzzīmēs kaut ko citu. Vienam ēka būs ar vienu, citam ar 100 stāviem, vienam zaļa, citam melna. Tavā lapā būs divstāvīga, zila koka celtne. Un, ja tu esi gribējis, lai arī citi zīmē zilu, divstāvīgu māju, pats vainīgs, ka neesi to pateicis. Mēs tik bieži darbā un sadzīvē dodam uzdevumus, izsakām vēlmes, un mums pašiem ir pilnīgi skaidrs, ko mēs gribam redzēt kā rezultātu, bet, kad kolēģis (vīrs) atnes uzzīmētu 100stāvīgu melnu būvi, esam dusmīgi, nelaimīgi un kārtīgi izlamājam viņu.

Darbā arīdzan klasiski ir pajautāt, piemēram, – “vai tu jau rezervēji to zāli, nosūtīji e-pastu, piezvanīji Jānim?”. Pirms tam nepaskaidrojot, par kuru projektu, vietu vai cilvēku ir stāsts. Tieši tāpat – ja tu pazīsti kādu cilvēku samērā labi un viņš tevi, tas nenozīmē, ka jūs pazīstat arī viens otra radus un draugus. Savukārt otram ir grūti atcerēties, ka tu nezini, kā sauc viņa mammu, bērnu vai vīru. Un turpini stāstīt, kā jūs ar Kristīni, Juri un Baibu darījāt kaut ko, nepaskaidrojot otram kontekstu.

Domāju, tēma ir plaša, un Pārpratumiem iespējas rasties netrūkst. Pilnībā no tiem diez vai izdosies izbēgt, bet mūsu spēkos ir izvairīties no vienas krietnas daļas. Pie reizes – jā kāds ir uz mani sabižojies, lūdzu, dodiet ziņu. Labu iemeslu Pārpratumiem šobrīd varētu sarūpēt mans telefons, kurš daļu īsziņu vienkārši nesaņem un, kad saņem, tad uzrāda to pie kāda cita cilvēka. Attiecīgi, ja automātiski nospiežu atbildēt – aizsūtu bučas priekšniecei un atskaiti draudzenei. (Starp citu – ja kādam atvilktnē mētājas iepriekšējā “sezonas” labi strādājošs gudrinieks-telefons, esmu gatava atpirkt, jo man sāk apnikt mans Pārpratumfons).

Viens no maniem mīļākajiem Pārpratumiem ir mammas stāsts par Ventspils ielu (varbūt jau esmu to klāstījusi, bet atkārtošana nekaitēs). Kādreiz šie dzīvojuši šajā ielā un vecmāmiņas māsa (vai cita radiniece, īsti neatceros) bija ieskatījusies kādā puisī un sarunājusi randiņu Ventspils ielas galā. Norunātajā laikā, dikti sapucējusies, viņa graciozā solī devusies uz tikšanos. Pēc krietna brīža vecmāmiņa novērojusi māsu jau steidzīgā solī nesamies gar logu uz otru pusi. Vēl pēc brīža viņa bēdīga pārnākusi mājās. Puisi tā arī nav satikusi.  Iela nav no īsākajām, bet mīlnieki, runājot randiņu, aizmirsuši precizēt – kurā Ventspils ielas galā tas notiks.

p.s. Starp citu – ja lasot nodomāji, ka šim ierakstam ir tiešs sakars ar Tevi, nē tā nav! :D

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s