Neveiksmes, kas atbrīvo

Ar šādu tēmu Liepājas radošuma konferencē uz skatuves kāpa teātra režisore Laura Groza – Ķibere un jūs iepriekšējā ieraksta aptaujā nobalsojāt, ka labprāt dzirdētu, kas man par šo tēmu piebilstams.

Ik pa laikam mēdzu pajautāt cilvēkiem – “Ko tu savā dzīvē būtu darījis citādāk?”, “Kas ir bijušas lielākās kļūdas tavā dzīvē?” vai “Ko tu darītu citādāk, ja būtu 10 gadus jaunāks?”. Atbildes ir interesantas, bet diezgan bieži, pēc ilgas pārdomu pauzes, atskan klusa atbilde – “Neko”. Un neba tāpēc, ka šie cilvēki dzīvojuši eņģeļa dzīvi. Nē, mēs visi (ok, lielākā daļa) esam darījuši lietas, kuras nožēlojam vai par kurām ir kauns vēl šobaltdien, bet, atskatoties uz dzīves līkločiem, visai bieži jāatzīst, ka mēs bez savām kļūdām un neveiksmēm nebūtu tie, kas esam šodien un nebūtu tur, kur esam šodien.

Sākšu ar pēdējo reizi, kad izjutu spēcīgu atbrīvošanās sajūtu. Lai arī kopumā Pingvīnam nevar piešūt neveiksmes bumbas, tomēr operācijas negativitātes posmā, īsi pirms vispārējās noskaņas atgriešanās uz pozitīvā viļņa, piedzīvoju sekojošo. Visu dienu biju nosēdējusi pie datora un platām acīm lasījusi lamas un nievas, kad izgāju pēcpusdienas pastaigā pa klusu Čīles lauku ceļu. Atnāca ļoti interesanta sajūta – it kā negativitātes skābe būtu nograuzusi kaut kādu tavu aizsardzības slāni. Kamēr grauza, tikmēr sāpēja, bet tagad process ir galā un tu jūties vieglāks, brīvāks, patiesāks. Pārņēma neliela eiforija – tu vari atļauties vairāk – domāt, runāt, darīt. Varbūt tas bija tas ilūziju burbuļa pārplīšanas brīdis, par ko runā arī Laura, jo piepeši tu redzi redzīgāk un jūti jūtīgāk. Es nezinu, vai spēju izskaidrot šo sajūtu un tās nozīmību, bet tā pilnīgi noteikti bija atbrīvojoša.

Mana iepriekšējā lielākā neveiksme bija teju 13 gadus ilgušo attiecību izjukšana. Man joprojām nav atbildes “kam tad bija jābūt pēc tam”, tomēr skaidrs ir tas – ja nebūtu bijusi šī neveiksme, nebūtu bijis pagājušais gads – tik ļoti piesātināts un spilgts. Un divas trešdaļas no jums nelasītu šīs rindas. Šis fakts atbrīvo mazliet citā leņķī.

Vēl pirms tam sagāja sviestā veselība. Ļoti īsā stāsta versija – pārplīsa plauša un es nevarēju elpot. Dakteri izpētīja un salāpīja, ko varēja, un pateica, ka man abas divas elpotājas čupā un tur nu neko nevar darīt. Tas bija pirms nepilniem četriem gadiem. Atkal jau pirmā reakcija – sāpes un netaisnības sajūta – kāpēc es, kā dzīvot tālāk. Bet, izrādās, ka dzīvot tālāk var un daudz jūtīgāk. Novērtējot labāk. Priecājoties vairāk. Baidoties mazāk. No šī posma atkal atmiņā palicis konkrēts brīdis. Pēc pirmās operācijas Gaiļezers atzina, ka ar mani galā netiks un pārveda uz Sauriešiem, kuri apgrozās Latvijas lielākie spečuki plaušās. Pa ceļam kāri ar skatienu tvēru katru priedi un mašīnu, kas zibēja aiz ātrās palīdzības loga. Un, pievakarē pirms nākamās operācijas, vienā pidžamā izlavījos uz brīdi mežā. Apsēdos sūnās ar visu savu elpošanas akumulatora kasti. Sāka gatavoties meža zemenes, arī mellenes taisījās, smaržoja visi meža augi un pļavas puķes, kaut kā neiedomājami spēcīgi tieši šovakar. Un es apbimbājos par to, ka viss tā smaržo un cik daudzi cilvēki tam nepievērš uzmanību. Sēž pie datora. Sēž pie televizora. Sēž uz asfalta. Un arī es sēžu sūnās tikai tāpēc, ka esmu atsēdināta. Un ziniet, tā novērtēšanas sajūta nav pazudusi vēl šodien. Ne jau tā, ka tu katru mīļu brīdi izdzīvo pilnā apzināšanās priekā, bet, tā palīdz apstāties un skatīties, ieraudzīt, ieelpot un sasmaržot. Jonus un kanjonus, ūdeni un kritumus, sēnes un pavasari zem sniega.

Izskatās, ka pirms tam kādu krietnu laika strēķīti biju dzīvojusi bez kārtīgu neveiksmju atbrīvojošās klātbūtnes. Iespējams, iepriekšējā bija atlaišana no darba. Ne jau tas mani uztrauca, ka palikšu bez darba vai ienākumiem. Galīgi nē. Es strādāju vienā no savulaik foršākajiem uzņēmumiem Latvijā savā nozarē – Kalnozols celtniecība – un man ļoti, ļoti patika tur strādāt. Pati būvniecības nozares dinamika, jauni objekti, mūsu zinošie projektu vadītāji – es mācījos atšķirt betona markas, kāpu nepabeigtās augstceltnēs un līdu pagrabos, kur vēstures liecības slēpās. Tik ļoti interesants darbs, kuru strādāju ar pilnu atdevi un pēc labākās sirdsapziņas. Vienā dienā uzņēmumā atgriezās viens no īpašniekiem un, neko daudz nepaskaidrojot par šo soli, vienkārši atlaida mani no darba. Un vēl daudzus citus. Nenormāli pārdzīvoju, bet pēc kādas nedēļas vai divām ar gariem zobiem sāku strādāt garlaicīgajā mazumtirdzniecībā. Drīz vien biju iemīlējusies jaunajā nozarē, bet mana iepriekšējā darbavieta – izbeigusi savu eksistenci.

Arī manas pirmās darbavietas noslēguma posms nebūtu nosaucams par rozēm kaisītu. Nostrādāju daudznozaru biznesā gadus četrus un iemācījos neaptverami daudz, par ko esmu joprojām pateicīga saviem kolēģiem, kas mani – tādu zaļu gurķi – ņēma savā paspārnē un izskoloja. Diemžēl divdesmit gados nemācēju atpazīt, kurā brīdī beidzas piepūle un kurā – sākas pārpūle. Divas reizes nogāzos uz deguna izsīkuma depresijā – tādā, kurā nezināju, ko iesākt ar sevi, un apkārtējie arī nezināja. Tajā brīdī šķita tik nepiedienīgi kādam atzīties – man ir grūti, es netieku ar sevi galā, man vajadzīga palīdzība. Ārsti un mamma mani pusgada laikā salīmēja kopā kā tādu smalku porcelāna vāzi, kas nokritusi uz flīžu grīdas. Viņiem tīri labi sanāca. Kopš tā laika ir pagājuši vairāk nekā piecpadsmit gadi un domāju, ka mana garīgā trauka līme ir sacietējusi tik labi, ka satur kopā visu saturamo labāk par vienu otru netraumētu smadzeņpodu. Tas nenozīmē, ka esmu pasargāta no nokrišanas – bet neviens nav. Šobrīd jūtos stabilāka un brīvāka par tiem, kas nav krituši, jo zinu, kāda ir sajūta pirms saplīšanas – tāpēc protu īstajā brīdī pašaut apakšā apstāšanās spilvenu.

Varētu turpināt, bet domāju, ka ieskatam un tēmas ilustrācijai pietiks. Lielākas vai mazākas neveiksmes ir dabiska mūsu dzīves sastāvdaļa, mūsu izaugsmes partneri, tāpēc svarīgi atzīt viņu svētīgo veikumu, ar cieņu atvēlot atbilstošu vietu savā pagātnē. Un man šķiet, ka samīļotas, pieņemtas un atzītas, neveiksmes pārstāj plivināties apkārt kā rēgi, bet atslābt, nomierinās un netraucē dzīvot tev un māsai veiksmei.

6 responses to “Neveiksmes, kas atbrīvo

  1. Paldies, Zane, no sirds par šo rakstu! Ne jau īstā māksla un mācībstunda ir no neveiksmēm izvairīties, bet gan celties atkal un iet. Paldies, ka atgādināji šo, arī es iztaisnoju muguru un ceļos atkal!

  2. Raksts vienkārši ņēma un satrieca. Ka var tā! Pēc izlasīšanas ilgi domāju, kur vēl esmu sastapis tik gaišu skatu uz neveiksmēm un sāpēm. Atcerējos:
    ” Ilzīte saņēma melderi klēpī, ienesa zālē un nolika pie vecā ķēniņa kājām. Viņš paskatījās, aci piemiegdams, slimā ķēniņā, nogūlās uz ķepiņām un sāka stāstīt, kā viņam bijušas dzirnavas, kā melnais runcis tās atņēmis, kā meitas aizraidījušas viņu un kā puikas mocījuši. Un visu to viņš pieminēja bez dusmām, bez naida un sāpēm. Ķēniņš klausījās viņā un brīnījās, kā tik viegli var sāpes pieminēt, un asaras klusi kāpa viņam acīs kā silts, zil­gans ziemas prieks, kurš paceļas no balti nosniguša dārza un mīksti spiež pieri. Jā, jā, viņš vēl nebij zinājis, ka sāpes var tik viegli lidot un dūkt kā baltas sniega pārslas, kuras atstāj tālu apakšā izmocītās zemes dubļus. Sāpes viņam bij bijušas rūgtas un padarījušas dzīvi tumšu un rūgtu, nodzēsušas zālēs zelta lampas un sauli debesīs. Sāpēm bij tik dzeloņi, un ikviens dzelonis atrada viņa sirdi, bet nu viņām bij viegli, balti ziedu spārni. Un viņš varēja raudāt un smaidīt, kā smaida sniegs pār dubļos nogrimušu zemi.”
    Kārlis Skalbe “Kaķīša dzirnavas”

    • Ja ir laiks un vēlēśanās izlasiet grāmatu “Alīna-likteņa celtā un gremdētā”, sarakstījusi Anna Skaidrīte Gailīte. Izlasīju divos vakaros. Paturpinot Zanes un jūsu iesākto tēmu par spēju celties un palikt stipram, palikt cilvēcīgam. Pēc patiesiem notikumiem uzrakstīta. Nobimbājos un paliku ar aizturētu elpu, jo nevarēju brīžiem saprast vai es izturētu?

  3. Mjā. Reizēm dzīvē der atgādināt sen zināmas lietas… vai aizmirstām lietām notraukt putekļus nost. Un ir trakoti paveicies,ja to dara ne Lielais Likteņa pirksts, bet kāds Pingvīna atvests Laikabiedrs!! :) Paldies, Tev Zane!

  4. Paldies Tev par lielo uzdrīkstēšanos un drosmi – ne tikai paskatīties uz savām neveiksmēm, bet arī dalīties šajā pieredzē un secinājumos ar plašāku publiku. Cik labi ir zināt, ka arī citi domā par šādām lietām, jo reti kurš dalās ar dziļākām pārdomām, un brīžiem šķiet, ka visa sabiedrība laimīgi dzīvo “žurku skrējienā” ne par ko citu nedomājot.

    Tevis teiktais par “apstāties un sasmaržot” atgādināja par nesen lasītu grāmatu, kurā kāds ārsts rakstīja, ka šī lieta ļoti atkarīga no perspektīvas. Respektīvi, cik tālu ir mūsu nāve. Jo vairāk apzināmies, ka tā ir tuvu (slimības, nelaimes gadījumi utt.), jo skaidrāka ir dzīves uztvere un izbaudīšana. Protams, visi zinām, ka reiz mirsim, bet, kad tas liekas tālu, tālu nākotnē, nemanot atgriežamies vāveres ritenī un aizmirstam “apstāties un sasmaržot”, novērtēt dzīvi un tās mazos prieciņus, un vienkārši savu esību.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s