Līdz Kīta meža namiņam ir dažu stundu brauciens un šoreiz ceļu mērojam pa galīgām nomalēm, Kīts mums grib parādīt Ontario provinces nostūrus, citādi būsim vien šosejas redzējuši. Viens no apkaimes kolorītiem ir menonīti, kas šeit dzīvo “biezā slānī”. Menonīti ir viena no anababtistu grupām (radniecīga amišiem), kuras izcelsme atrodama 16. gadsimtā, kad Menno Simons, kura uzskati atšķirās no tradiconālās baznīcas, sāka tos paust un attiecīgi tika vajāts. Arī viņa sekotājiem miera nebija, tāpēc daudzi no Eiropas pārcēlās uz citām pasaules daļām, tai skaitā, Ziemeļameriku.
Šodien pašu menonītu starpā valdot diezgan atšķirīgi uzskati – ko no modernās pasaules radītā drīkst izmantot, ko nē. Daļa menonītu lieto elektrību un elektroierīces, motorizētu transportu un citus civilizācijas brīnumus, bet daļa joprojām dzīvo dzīvi, kāda tā bijusi zināma senatnē – brauc ar ratiem, ģērbjas tumšās drānās kā no vecām filmām, audzina krietnu bērnu pulciņu. Diezgan populāra esot arī pieeja – biznesam civilizācijas izgudrojumus drīkst izmantot, bet savam priekam nē, tāpēc bieži vien ceļmalā var novērot skatu, ka elektrības vadi ved uz kūti, bet ne uz dzīvojamo māju. Kīts esot mēģinājis ar menonītiem komunicēt, kad viņi ierodas pilsētā, bet parasti šie esot ļoti kautrīgi un atturīgi, attiecīgi sarunas nevedas.
Dzirdot Kīta stāstīto par menonītiem un redzot pa šoseju pretim braucošus zirgu vilktus ratus, jūtos diezgan pretrunīgi. No vienas puses gribas likt pirkstu pie deniņiem, no otras – dažbrīd šķiet, ka, ja izslēgtu reliģisko faktoru un ierūsējušos dzimumu lomu uzskatus, viņu pieeja ir diezgan saprātīga un “dienas beigās” var gadīties, ka šāda veida dzīvesveids un attieksme pret planētu ir dzīvotspējīgāka nekā dižais progress. Ja Eiropā lielā mērā ir aktuāla tēma par globālo sasilšanu un ekoloģijas ķibelēm, tad ASV bija sajūta, ka vairums joprojām dzīvo tā, it kā naftas resursi būtu bezgalīgi. Kīts visu mūžu ir studējis ar enerģijas ieguvi un patēriņu saistītas jomas, tāpēc viņa nostājai ir liels ticamības moments un viņš uzskata, ka diezgan tuvā nākotnē iestāsies “Šaurā Bezizeja” – protams, šī informācija nav nekāds jaunums, tomēr Kīta izpildījumā aina zīmējas drūmāka nekā līdz šim biju dzirdējusi. Kīts mums arī iedod līdzi piecas grāmatas, kurās izklāstīts šis jautājums – lai palasot tās, ja neticot viņam.
Vakarā griežam nost no asfalta un pa šauru meža ceļu kratāmies dažus kilometrus līdz vietai, kur ceļš izbeidzas. Tad kraujam plecos mugursomas – līdz Kīta zemei kāds gabaliņš jāiet kājām. Iesākumā jāpārvar purvaina pļava, kas kādreiz bijusi sausa, bet bebru darbības rezultātā tagad bez gumijniekiem to šķērsot nevar. Nekādas takas uz Kīta māju neved, viņš, pēc sev vien zināmiem kritērijiem, pazūd kaut kur divās priedēs un mēs viņam pakaļ. Drīz vien kalna galā iznirst neliels namiņš un saimniecība ap to. Iesākumā Kīts šeit esot dzīvojis teltī, bet gadu gaitā uzcēlis mazu mājeli, kur vasarā patverties no odiem, bet ziemā no aukstuma. Kamēr mēs blisināmies riņķī, Kīts jau ir iekurinājis malkas krāsni un pavisam drīz mums ir silta, jauka istabiņa. Bija jau arī laiks, jo ārā tapis tumšs un auksts. Neba dēļ ticības, bet gan vienmuļās atrašanās vietas, elektrība šeit nav pieejama. Kīts jautājumu risina ar LED lampām, kas tiek darbinātas ar baterijām, gaisma ir pietiekama – redzam cits cita ģīmi un to, ko ēdam vakariņās – neko vairāk šovakar arī nevajag.
16. novembris, 118. Aļaskas road-trip diena, 379. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 199 km, kopumā 29401 km
Izdevumi (2 pers.)
| „Tālais” transports | 58 CAN |
| Pilsētas transports | – |
| Proviants | 34 CAN |
| Naktsmītnes | – |
| Izklaide | – |
| Citi | – |
| Dienas tēriņi | 92 CAN |
| Road-trip kopējie tēriņi | 7094 CAN + 4940 USD |
