Spoku pilsēta un Edvīns

Kādreiz bija tāda būvkompānija “Kalnozols Celtniecība”. Tā nu gadījās, ka gadus trīs man tur iznāca pastrādāt mārketinga nodaļā, apkopjot sabiedrisko attiecību lauciņu. Kā jau jebkurš darbs, tas bija ar maizi un ar garoziņu, tomēr kopumā atceros šo laiku ar priecīgām domām. Celtniecības joma kā tāda man šķiet viena no interesantākajām, patīk piedalīties projektu attīstības gaitā no skicēm uz papīra līdz lentītes griešanas ceremonijai. Celtniecības laiks mani iepazīstināja ar daudziem jauniem terminiem, piemēram, nulles ciklu, betona markām un armatūras stieņu diametriem, diezgan labi norūdīja profesionālo raksturu un manā dzīvē ienāca virkne superīgu kolēģu un sadarbības partneru, kas daži nemanot iekāpa draugu plauktiņā.

Kādu dienu no mūsu objekta Vecrīgā atskanēja projekta vadītāja zvans – sagatavojot būvlaukumu, puiši uzgājuši pamatos vēstījumu pudelē, ko tur savulaik ēkas pamatos iemūrējis kāds maiznieks. Atradumu nodevām vēsturniekiem, lai pēta tālāk, bet no paša notikušā uztaisījām smuku pīāru (protams). Ziņa aizgāja labi un tā sasniedza arī Kanādā mītošā Edvīna Arnovica (Edwin Arnowitz) ausis, kas izrādījās šī maiznieka mazdēls.

Viņš atrakstīja ziņu uzņēmumam ar pāris papildus jautājumiem. Nu kurš gan cits ar ko tādu krāmēsies, ja ne pīārists. Tā nu lēnā garā sāku sarakstīties ar Arnovica kungu. Viņš, būdams ieinteresēts vēsturē, bija saglabājis daudzas fotogrāfijas no savas bērnības Latvijā, kuras sūtīja man uz e-pastu. Es, savukārt, aizbraucu uz viņa dzimtajām mājām Jūrmalā, safotografēju tagadnes situāciju un sūtīju bildes pretim. Protams, šāda sarakste sen vairs neietilpa darba pienākumos, darīju to, jo bija interesanti. Pēc dažiem gadiem es pārcēlos uz Rimčiku un arī mana komunikācija ar Edvīnu vairs nebija tik intensīva, tomēr katru gadu, tuvojoties Ziemassvētkiem, Lieldienām vai manai dzimšanas dienai, zināju, ka e-pastā vienmēr būs apsveikuma kartīte no Arnovicu Edvīna.

Protams, fonā dzīvoja doma, varbūt kādreiz iznāks dzīvē redzēties, bet tā bija ļoti abstrakta un miglā tīta doma. Kad nonācu Kanādā, paziņoju arī Edvīnam šo faktu. Jā, ja vien sanākot būt Vinsdorā, lai dodot ziņu. Kad aizšāvāmies uz Aļasku pa Kanādas ziemeļiem, man bija diezgan skaidrs, ka nesanāks būt Vinsdorā. Tomēr liktens’ bij’ lēmis, ka mums jāiepazīstas dzīvē, tāpēc atceļš ceļojuma atveda uz Kanādas robežu tieši Vinsdorā.

Pirms satiekam Edvīnu, apskatām pēdējo objektu ASV – spoku pilsētu Detroitu. Kādreizējā auto industrijas citadele nu jau pārdesmit gadus slīkt bezcerībā. Debesskāpju ielenktais centrs vēl uzrāda kādas nebūt dzīvības pazīmes, bet jau piecu minūšu attālumā no tā sākas graustu rajoni. Daudzstāvu ēkas atgādina mūsu kādreizējos Dreliņus, privātmājas ir izdemolētas, veikalu un citu biznesa iestāžu logi aizsisti ciet ar dēļiem vai noslēgti noputējušām žalūzijām. Atsevišķas privātmāju ielas ir apdzīvotas, turienes ēkas izskatās kā jebkuras lielpilsētas smalkais rajons. Benzīntakā un pārtikas veikalā pārdevējs sazinās ar pircējiem caur aizsargsienu. Apkārt klīstošie ļaudis lielākoties ir bēdīga paskata. Īsāk sakot – tumsā te negribētos atrasties. Kopumā gan rodas iespaids, ka grūtākais laiks ir pāri un Detroita lēnām sāk atdzīvoties – notiek ielu remonta darbi, daži rajoni ir gandrīz vai patīkami, notiek arī mākslas un izklaides aktivitātes.

Uz Kanādu var tikt pa upes augšu – tiltu un upes apakšu – tuneli. Mēs šoreiz izvēlamies otro un drīz jau esam Kanādas robežkontroles punktā. Pēc pāris pieklājības jautājumiem varam braukt tālāk. Sākam ar piestāšanu upes krastā, lai palūkotos uz Detroitu no Kanādas puses. Tā neko – pa gabalu nekas neliecina par pilsētas bēdu laikiem. No šejienes arī nosūtu paldies Alisei Kalniņai, lūgtos padomus esmu iepakojusi e-pastā!

_DSF8086

Kaut abas valstis šķir vien upe, tās vairāk atdala cilvēku attieksme. Nonākot stāvvietā, pie mums pienāk kāds kanādietis un atdod stāvvietas biļeti, viņš ar savām darīšanām ticis galā ātrāk, bet biļete derīga vēl pāris stundas. Paldies! Kad ieejam bankā samainīt atlikošos ASV dolārus uz Kanādas, darbiniece ir tik laipna, it kā mēs būtu viņas mazbērni. Iegriežamies mazā libāniešu kafejnīcā un arī tur mūs apčubina pēc pilnas programmas. Es nesaku, ka ASV nesatikām labus cilvēkus – kaut vai mūsu pēdējie saimnieki -Konstance, Šerila, Džims – cepure nost viņu priekšā. Tomēr lielākoties servisa jomā strādājošie darbinieki bija ar stipri attālu nojausmu par labu servisu vai vienkārši iejūtīgu attieksmi.

Īsāk sakot – labi būt atpakaļ Kanādā. Iegriežamies veikalā, lai paķertu ciemakukuli šodienas un rītdienas uzņēmējiem, tad braucam pie Edvīna un viņa sievas Liliānas. 86-gadīgais vīrs turas braši un galva viņam strādā kā pulkstenis. Liliāna mums uzcepusi gardus pīrāgus, tiekam pie vakariņām un sarunām. Edvīns Latvijā dzīvojis līdz 10 gadu vecumam, valoda drusku ierūsējusi, bet atmiņām par Rīgu un Jūrmalu ir bērnības krāsas. Viņš vasarās dzīvojis Jaundubultos, mājā, kur tagad iekārtota bibliotēka. Atceros kādreiz Edvīna sūtīto fotogrāfiju, kur pa virtuves logu mājā ziņkārīgi lūkojās zirgs. Viņš vienmēr kāri ostījis gaisu, kad mamma cepusi ābolu pankūkas. Pludmali Edvīns atceras zvejas laivu pilnu. Saku, ka tagad īstā jūras malas dzīve sākas aiz Slokas, kur joprojām mīt zvejnieki.

Lielāko daļu laika Edvīns tagad pavada savā darbistabā, jeb, kā smejas Liliāna, savā pasaulē. Tur pa mapēm sakārtoti dažādi ar Latviju un viņa piederīgajiem saistīti materiāli. Daudz kas atsūtīts arī no Latvijas, par to gan esot bijis jāšķiras no prāvām summām, kā arī krievu laikā arhivētajiem materiāliem bijis nepieciešams tulkojums, jo Edvīns, līdzīgi kā daudzi trimdas latvieši, krievu valodu nepārvalda. Ieraugu plauktā arī grāmatu par Jūrmalas arhitektūru, kuru savulaik sūtīju Edvīnam dzimšanas dienā. Atveru ierakstu – 2005. gads. Pirms nieka desmit gadiem. Tā nu nopļāpājam visu vakaru, ik pa laikam apstiprinot viens otram – mēs nekad nebūtu ticējuši, ka redzēsimies dzīvē.

12. novembris, 114. Aļaskas road-trip diena, 375. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 232 km, kopumā 28800 km

Izdevumi (2 pers.)

„Tālais” transports 14 USD
Pilsētas transports
Proviants 14 USD, 60 CAN
Naktsmītnes
Izklaide
Citi 55 USD (eļļas maiņa)
Dienas tēriņi 83 USD, 60 CAN
Road-trip kopējie tēriņi 6950 CAN + 4940 USD

5 responses to “Spoku pilsēta un Edvīns

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s