Mūzikas pilsēta Ņūorleāna

Ar skumjām atvados no abiem mazajiem monstriem un Konstances – uz šīs pasaules par dažiem draudziņiem vairāk. Kolīdz tiekam ārā no Batonrūžas, sāk līt. Viegla līņāšana lēnām pārvēršas par pamatīgu gāzienu, šķiet, Ņūorleāna mūs sagaidīs pavisam slapja. Atkal abās ceļa malās paveras ūdens klaji ar zaļumiem – brīžiem aiz džungļiem ūdeni knapi var redzēt, brīžiem skatāms pamatā ūdens ar pāris nīkiem krūmeļiem. Redzam arī pirmo nobraukto krokodilu, tātad viņi šeit dzīvo, ceļa zīmes nemelo.

Esmu beidzot pārvarējusi slinkumu un sakopējusi GPSā ASV štatus, tāpēc šoreiz hosteli atrodam ātri un ar pirmo piegājienu. Biju atkal cerējusi atrast palikšanu caur kaučsērfingu, bet nekādi neizdevās. Vispār pēdējā laikā man ir sajūta, ka kaučsērfings kļūst sarežģīts. Protams, vienam cilvēkam palikšanu ir sameklēt vieglāk nekā diviem, tomēr man šķiet, ka līdz ar šīs vietnes popularitātes pieaugumu ir strauji audzis sērfotāju skaits, bet ne uzņēmēju. Kad atfiltrē sen nelietotus un dīvainus profilus, pilsētā bieži vien paliek vien pārdesmit jēdzīgu profilu. Šoreiz teju visi atšuva ar iemeslu – piedod, bet māja jau ir pilna. Līdzīgi “neiet” arī ar Memfisu, nākamo pilsētu, neko nevaru atrast. Jā, ja kāds no jums varbūt zina ieteikt kaučsērfinga radinieku, bet mazāk populāru, neturiet sveci zem pūra, būšu priecīga un pateicīga.

Ieriktējamies hostelī, kas iekārtots vienā no vecajām Ņūorleānas mājām. Tas atrodas mazliet nostāk no centra, bet uz to kursē vecs tramvaja vagoniņš, nav liela bēda. Labāk drusku pabraukt ar tramvaju nekā maksāt par stāvvietu centrā.

Šodien ir sestdienas vakars un visa pilsēta ir viena liela ballīte. Centrālā tūristu iela ir Burbon street, uz tās visi krogi cenšas pārbļaut kaimiņos esošo, iela pilna ar piedāvājumu izkliedējiem, ielu māksliniekiem un, protams, pašiem tūristiem. Tie klīst ar alus vai kokteiļa vāzi rokās, šeit drīkst uz ielas atrasties ar alkoholu.

Kolorīta ir arī Royal street, uz tās visi mākslinieki drīkst uzstāties bez licences un tur var redzēt faķīrus, muzikantus, klaunus un ko tik vēl nē. Mūs gan savā varā pārņem Frenchman iela – katrā krogā uzstājas grupa, pilnīgi grūti izvēlēties, kurp doties. Saku Rafaēlam, ka šovakar jāpiekopoj stratēģija – ne vairāk kā viens alus katrā krogā – lai neiesēžamies un varam redzēt pēc iespējas dažādākas vietas. Dažās vietās mūziķi dzied vietējā franču “cajun” dialektā, Rafaēlam drusku jāpiepūlas, bet saprast varot.

Pārvietošanās starp krogiem gan nav nekāds priecīgais pasākums. Ārā joprojām kārtīgi gāž, kājas mums sen ir pilnībā slapjas, lēnām tādi top arī mati. Mana vienīgā rūpe ir nesamērcēt lielo fotoaparātu, par pārējo štrunts. Kad nu esam gana baudījuši alu un mūziku, lecam māju tramvajā ar aizsvīdušiem logiem un stūrējam uz “savām kojām”. Sestdienas vakars Ņūorleānā – check!

7. novembris, 109. Aļaskas road-trip diena, 370. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 125 km, kopumā 26816 km

Izdevumi (2 pers.)