Purvi un prostitūta

Dienu sākam ar Galvestonas salas aplūkošanu – pilsētas vēsturiskais centrs ir diezgan glīts, tomēr no tā dveš pamestība, tāpat kā no pludmales. Šī izskatās pēc tipiskas kūrorta pilsētiņas, kura ārpus sezonas nīkuļo. Vienīgo dzīvību šeit atved kruīza kuģi, izkraudami uz vienu nakti krastā pasažieru kravu.

Tad mūsu ceļš ved prāmja virzienā, kas pusstundas laikā par brīvu aizvizina mūs un auto pāri ūdens klajam, lai nav jāmet pamatīgs līkums, lai atkal nonāktu līča krastos – gribam turpināt ceļu gar ūdens malu. Izskatās, ka pāris dienām tas nebūtu bijis iespējams – plūdi ir tikko atkāpušies. Pa ceļu vazājas buldozeri un ekskavatori, atbrīvojot brauktuvi no smiltīm un drazām. Arī šeit visas mājas ir uz garām kājām, izskatās, ka ūdens līmeņa celšanās ir visai ierasta padarīšana.

Iebraucam Port Arthur paēst pusdienas, šī nu izskatās pēc Teksasas naftas galvaspilsētas – trubu, bunduļu un skursteņu džungļi ir teju neaprakstāmi. Drīz pēc tam šķērsojam Luiziānas štata robežu. Pēc tās industriālo ainavu pamazām nomaina purvi. Bet nevis tādi mīlīgi kā pie mums, bet tādi, pa kuriem Horācijs no CSI Maiami brauc ar ātro laivu. Vietām ir sausāks un attiecīgi apdzīvotāks, vietām desmitiem kilometru nav nekādas dzīvības pazīmes. Atvainojos, cilvēku pazīmes. Te ir jaunas ceļa zīmes – uzmanību, aligatori! Un, līdz pat pašam vakaram, visa ceļa garumā nav pilnīgi neviena kempinga, neviena moteļa. Tumsa šovakar atnāk gandrīz par stundu agrāk un mēs joprojām mīcamies gar purviem.

Skaidrs, ka mūsu kempinga doma ir jāliek malā. Domīgi saku Rafaēlam, ka nezinu, vai mani vairāk biedē doma par gulēšanu starp lāčiem vai aligatoriem. Sagurums ir pamatīgs, tāpēc iestūrējuši pirmajā lielajā pilsētā, apstājamies pie pirmā moteļa. Tas gan izskatās visai nošņurcis, bet kas par to, cena ir pieklājīga, būs jau labi.

Pirmajā piešķirtajā istabiņā lāga nedarbojas elektrība un, teiksim tā, tualetē joprojām ir vēstījums no iepriekšējiem viesiem. Palūdzam citu. Te viss ir relatīvā kārtībā, bet kaimiņos tusējas iedzēris mello bariņš, kas izskatās drusku aizdomīgs. Stāvvietas plāksne vēsta, ka motelis neuzņemas atbildību par ielaušanos mašīnās, šoreiz ienesam istabiņā drusku vairāk mantas nekā parasti, Rafaēls noliek blakus gultai Markusa dāvināto nazi. Tad aizdiebjam līdz kaimiņu Subway, nopērkam vakariņām vienu garo sviestmaizi uz diviem, ieslēdzamies istabiņā un ieslēdzam televizoru.

Pēc brīža es gribu aiziet līdz recepcijai ar kādu jautājumu, bet pirms tam paveru aizkarus, lai novērtētu situāciju. Esmu tikusi pamanīta un drīz pie istabiņas durvīm atskan dauzīšanās. Rafaēls paver aizkarus un parāda “visu gaišu”. Labi, nekur mēs šovakar neiesim.

Tad atskan telefona zvans. Rafaēls paceļ klausuli, bet otrā galā neviens nerunā. Droši vien kļūdījušies. Pēc brīža telefons zvana atkal. “Yes. No. I’m with my girlfriend”, dzirdu tikai Rafaēla atbildes un kļūstu ziņkārīga, kāpēc viņš šoreiz pielieto šo apgalvojumu. Pēdējā laikā mēs vairs neskaidrojam, ka esam ceļabiedri nevis pāris, vienkārši apnicis. “Nu, nu, kas tur bija”, prasu Rafaēlam. Šis paskatās uz mani ar atvērtu muti, tad paziņo: “Prostitūta!”. O, mēs tiešām esam atraduši īsto vietu.

2. novembris, 104. Aļaskas road-trip diena, 365. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 434 km, kopumā 26521 km

Izdevumi (2 pers.)