Mūsu pirmais pieturas punkts šodien ir “White Sands Missile Range”, vietas, kas iesākumā veidota kā V-2 raķetes testēšanas vieta tuksnesī, bet tagad ir viena no attīstītākajām armijas bāzēm, kas nodarbojas ar dažādu jaunu civilo un militāro produktu testēšanu. Pēc Otrā pasaule kara Vācijā konfiscētā raķetes V-2 programma tiek uzskatīta par ASV kosmosa aktivitātes aizsākumu. Pati vēsturiskā V-2 raķete pēc nesenas restaurācijas izlikta apskatei atsevišķā angārā kopā ar informācijas kaudzi par to. Muzejā var aplūkot mazāka izmēra raķetes, dažādas optikas ierīces, kā arī skatāmas noteiktām tēmām veltītas izstādes.
Šajā vietā “Trinity Site” arī pirmo reizi pasaulē (1945. gada 16. jūlijā) testēta atombumba, kas radīta Manhetenas projekta ietvaros, kurš aizsākās 1942. gadā, sacenšoties ar vāciešiem. Lai arī atombumbas eksplozija bija dzirdama 260 km rādiusā, bet 190 km attālumā mājām izbira logi, armijnieki notikušo pamatoja ar munīcijas glabātuves eksploziju. Tikai pēc atombumbas nomešanas uz Hirosimas 6. augustā, ASV nāca klajā ar paziņojumu par šī ieroča eksistenci.
Apjomīga ekspozīcija arī izvietota laukumā blakus muzejam, kur līdztekus raķetēm apskatāmi arī dažādi lidaparāti un citas ierīces. Viena no iespaidīgākajām ir Redstone, kura ir tieša V-2 pēctece un kuras modifikācija nogādājusi kosmosā pirmo ASV satelītu un cilvēku.
Piebāzuši pilnu galvu ar militāriem faktiem, dodamies to izvēdināt uz netālo “White Sands National Monument” – balto smilšu tuksnesi. Smiltis ir neparasti smalkas un baltas, jo sastāv no sīkām ģipša daļiņām, šis ir pasaulē lielākais šāda veida tuksnesis. Tas veidojas iesākumā ģipsim izšķīstot ūdenī un kopā ar upes ūdeņiem aizplūstot uz netālo Lucero ezeru. Kad ezers izžūst, ģipsis nogulsnējas tā dibenā kristālu veidā, kurus dusmīgie klajuma vēji salauž sīkākās daļiņās un aizpūš tālāk uz tuksnesi, kas visu laiku nedaudz pārvietojas. Lai tajā izdzīvotu, augiem un dzīvniekiem nākas pielāgoties. Piemēram, ķirzakas, kas iesākumā bijušas tumšā tonī, tagad ir teju baltas. Tas ir lielisks piemērs mūsdienu evolūcijai – tumšākās sugas pārstāves bija vieglāk nomedīt, attiecīgi izdzīvoja gaišākās, nododot savus gēnus pēcnācējiem. Arī augi pielieto dažādus trikus – juka izaudzē īpaši garu stumbru, lai pasargātu ziedus no iepūšanas smiltīs, cits augs, kura nosaukumu neatceros, veido sev īpašu postamentu jeb apaļu, vertikālu saliņu. Sakņu sistēmas piesaistītā ūdens rezultātā ģipsis sacietē, ļaujot augam attīstīties šajā mainīgajā vidē, kā arī dodot patvērumu no saules raibajai tuksneša radībai.
Pēc tuksneša apskates atgriežamies un melnā klājuma ceļa. Drīz mūsu skatu piesaista milzīga pistācijas rieksta skulptūra ceļa malā. “Nav izvēles”, mēs nosakām un stājamies malā – Rafaēls ir liels šo riekstu fans. Safotografējusi šo ar skluptūru, dodamies iekšā tirgotavā, kur var pagaršot pistācijas un pekanriekstus ar visdažādākajām piedevām – sākot no kanēļa un beidzot ar aso čili. Mārketings nostrādā un izejam no veikala ar divām našķu turziņām.
Vakara pusē braucam cauri Roswell pilsētai, kas pazīstama kā ASV NLO galvaspilsēta. Slavenākais ir 1947. gada 4. jūlijā notikušais Rosvelas incidents, kad Fosteru rančo nogāzies lidojošais šķīvītis. Stāsta morāle ir tāda, ka citplanētiešu ķermeņi nogādāti dažādos virzienos izpētei, bet kosmosa kuģis aizvietots ar laika novēršanas ierīci, sauvkārt, notikuma aculiecinieki drīz vien mīklainos apstākļos miruši. Vairākas sienas muzejā veltītas šī notikuma gaitas atspoguļošanai, citas vēsta par fotoliecībām un aculiecieku stāstiem. Vilks viņu zina, kur patiesība, kur nē, katrā ziņā šis muzejs mūs ne visai pārliecina. Izbraucot no Roswell, piestāju pie vietējā Makdonalda un tur paziņoju, lai man iedot paēst pa 3,14 USD, kas ir Kārļa Šteinberga veltītā pusdienu nauda – nure, sanāk maziņš siera burgerītis un frī kartupeļi. Paldies!
Notikumu bagātā diena atkal ir rezultējusies naktsmītnes meklēšanā pa tumsu, kas nav īpaši gudri. Bijām pārliecināti, ka visos nacionālajos parkos ir kempingi, tāpēc, mērojuši garu un līkumotu ceļu kalna galā, kas ved uz Carsbad alām, esam vīlušies konstatēt, ka tur nav nekas vairāk kā autostāvieta.
Atpakaļceļā izlasām uzrakstu “no overnight camping”. “Paldies, ka pasakāt to tagad”, Rafaēls bubina, “kā būtu ar šīs informācijas izvietošanu pie parka ieejas?”. Jau noskaņojušies uz vēl vienu nakti motelī, ejam prasīt cenu vienā, kas atrodas nacionālā parka tuvumā. 95 dolāri. Sakām, ka tas diemžēl neatbilst mūsu budžeta situācijai un esam jau gatavi mērot ceļu uz tuvāko pilsētu, lai sameklētu ko lētāku, kad moteļa saimnieka paziņo, ka viņu kompleksā esot arī kempings, kas atrodas gabaliņu tālāk un maksā 20 USD. Tā jau ir krietni priecīgāka vēsts. Tumsā būvēt telti un gatavot vakariņas nav mūsu sapnis, tāpēc nosolāmies turpmāk pēc nakstmītnes sākt raudzīties jau ap četriem pēcpusdienā.
24. oktobris, 95. Aļaskas road-trip diena, 356. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 527 km, kopumā 24367 km
Izdevumi (2 pers.)
„Tālais” transports | 32 USD |
Pilsētas transports | – |
Proviants | 25 USD |
Naktsmītnes | 20 USD |
Izklaide | 10 USD |
Citi | – |
Dienas tēriņi | 87 USD |
Road-trip kopējie tēriņi | 6890 CAN + 3473 USD |
sintija
Jā, jocīgi, ka pateicoties Hitleram, amrikāņi izkāpa uz mēness. Bet, Brauns (ja nemaldos), kurš izstrādāja V2, vienmēr bija sapņojis par kosmosu nevis ražot raķetes, kas nogalina. Tā kā rezultātā pateicoties amerikāņiem, viņš varēja realizēt savu sapni.