Dzimšanas diena!

“Tātad, tava dzimšanas diena ir šodien vai rīt?”, Rafaēls no rīta grib precizēt. “Nu, kā to ņem”, atbildu, “teorētiski rīt, bet praktiski, ja skatās pēc Latvijas laika, tad tā sākas šodien trijos”. Puiši mani gribēja jau šorīt vest svētku brokastīs uz pilsētu, bet, tā kā esam iecerējuši turp doties pēcpusdienā, saku, ka tāda vizināšanās būs par traku un labāk brauksim tikai vakara tūrē. Labi, lai tā būtu.

Paēduši brokastis treilerī un drusku pavaļojušies, braucam pie Ali. Tur jau priekšā ir Dunkans, abi lādē ārā melnzemes kravu. Mēs aši pieslēdzamies un desmit minūtēs lieta darīta. Darbi turpinās, pārvedot Ali mantas no Dunkana nojumes, kuru viņa bija izmantojusi kā noliktavu Dunkana prombūtnes laikā, bet tagad Dunkans grib tur ieviest savu kārtību, tāpēc visam liekajam jāpazūd. Arī visu vakardienu mēs pavadījām Dunkana valstībā – es pāršķiroju mantu kastes, Rafaēls aizkrāsoja rūsas pleķus mašīnai, Dunkans pārklāja ar jaunu lakas slāni vecu kumodi. Vakarā visi jutāmies pamatīgi noguruši.

Šodien rukājam vien pāris stundas, tad ieejam dušā, uzpucējamies un braucam uz pilsētu svinēt manu dzimšanas dienu. Kad piestājam pie veikalu rindas, Dunkans pavēl mums palikt mašīnā un pats kaut kur pazūd. Pēc brīža viņš atkal parādās, kaut ko slēpdams aiz muguras. Tad viņš atver mašīnas durvis un sniedz man košu dāvanu, vīstītu lentās un ietinamajā papīrā – “Daudz laimes dzimšanas dienā”! Bet pagaidām nedrīkstu taisīt vaļā, iesākumā jāpaēd. Tieku izraidīta gaidīt pie galdiņa, tad puiši atnāk ar sāļajām uzkodām un arī mazu torti ar visu svecīti.

Kad esam paēduši, Dunkans uzrunā vīru pie blakus galdiņa, kas pirms mirkļa skanīgi klāstīja pa telefonu jokus kādam otrā klausules galā. Piemēram, “zini, ja es rakstītu grāmatu par diētu, tā būtu ļoti īsa. Tur būt rakstīts “beidz rīt.”
– “Ser, jums ir laba balss”.
– “Ai, es atvainojos, laikam runāju par skaļu”.
– “Nē, nē, viss kārtībā, vai jūs varētu mums pievienoties un nodziedāt šai meitenei “happy birthday”.

Kamēr kungs smejas, Dunkans pārlabo savu lūgumu un prasa, vai viņš varētu mūs visus trīs nobildēt. Rafaēls aizdedz svecīti uz tortes, atskan vīru koris ar “happy birthday”, arī mūsu piesaistītais fotogrāfs dzied, vien samulst pie “dear..”, klau, kā viņu sauc, tad turpina: “dear Zena, happy birthday to you!”. Tikmēr man jāizdomā velēšanās un ātrumā nekas cits nenāk prātā kā vien doma, ka gribu ar šiem ceļabiedriem šķērsot Krieviju Transsibrīrijas vilcienā. Dziesma izskan un svecīte aizkūpina vēlēšanās dūmus debesīs. Nu labi, lielveikala griestos.

Tad šie man met ar aci, ka nu ir laiks izpakot dāvanu. Man jau, protams, pirksti pašai niez, nez ko tie rupuči būs sadomājuši. Attinu papīru un ieraugu kartona kasti, man jau sāk rasties nelabas priekšnojautas. Atveru kasti un.. neko nevaru padarīt. Asaras sāk birt uz visām pusēm un es sāku lamāties. “Dāvana ir torte. Dāvana ir grāmata. Dāvana ir ballīte”, es murmulēju. Bet kas tas ir? Manā priekšā stāv jaunākā modeļa divdaļīgs dators – tablete, kas iestiprināma klaviatūrā. Viegls un kompakts aparāts, vienlaikus ar gana lielu ekrānu. Rafaēls ir paķēris fotoaparātu, lai iemūžinātu manu šoku, Dunkans spiests mierināt jubilāru.

Kad pirmais pārdzīvojums ir pāri, ieslēdzu ierīci un uz ekrāna paradās “Welcome, Zane Enina”. Viens no iemesliem, kāpēc šie pēdējās dienas tik bieži braukuši uz pilsētu, ir tas, ka dators ir sagatavots manai lietošanai, tā vēders pielādēts ar visādiem labumiem. Man arī ataust prātā, ka Dunkans pēdējā laikā man uzdeva daudzus jautājumus – kas tev ir svarīgi, lietojot datoru. Nu kā, lai būtu ātrs, viegls, lai baterija turētu ilgi, bildes varētu ekrāna labi saskatīt un tamlīdzīgi, es atklāti stāstīju, jo vai tad man varēja ienākt prātā, ka jautājumi tiek uzdoti ar slēptu nodomu.

Pēc tam dodamies uz datora bodi, lai tās darbinieks mani īsi apgaismo, kā apieties ar jauno draugu. Uz lielāko daļu jautājumu viņš spēj atbildēt, vien saprotu, ka pamatīgākai tā izpētei vajadzēs atrast vietu ar ātru internetu. Atvadoties, arī viņš man novēl priecīgu dzimšanas dienu un piebilst, ka man esot diezgan labi draugi. Āāā.

“Paturi mirklīti, labi”, es izejot ārā, iespiežu Rafaela rokās datorkasti. Tad cieši saspiežu Dunkanu. Pēc tam lūdzu brīdi paturēt dāvanu Dunkanam un kārtīgi saspiežu Rafaēlu. Tad varam kāpt mašīnā un doties tālāk uz Oktoberfest. “Kādu nedēļu mašīnā būs klusums”, Rafaēls ķiķina, jo es, protams, aizmugurē spēlējos ar jauno mantiņu.

Tā gan jāliek nost, jo drīz vien esam klāt Oktoberfest norises vietā – skan saksofons, ļautiņi ēd un malko alu. Paēduši jau esam, tāpēc uzsaucu puišiem pa alum un apsēžamies vērot notiekošo. “Nu kur mēs esam nonākuši”, Dunkans šķendējas, “te ir kaut kāds veco ļaužu saiets, tas nav mums”, tik smieklīgi dzirdēt ko tādu no astoņdesmitgadīga vīra. “Un paskatieties kādas viņiem acis, it kā gribētu visu naudu tev atņemt”. Mēs ar Rafaēlu skatāmies, tad saskatāmies un sakām, ka mēs neko tādu nemanām. Tad Dunkans aiziet aprunāties ar pāris vīriem un, kad viņš atstāsta mums sarunu, mēs ar Rafaēlu jau saskatāmies platākām acīm. Neiegrimstot detaļās, Dunkans bija šos smalki apcēlis. Mums nebūtu dūša to darīt vietā, kur ir tik liela šaujamo koncentrācija. Mēs, savukārt, ķircinām Dunkanu, sakot, ka, ja mēs redzētu, ka viņš ir apdraudēts, saudzīgi pieiet klāt, paņemtu viņu aiz rokas, vestu prom un atvainotos pārējiem: “mūsu vecaistēvs atkal runā muļķības, piedodiet, ārsts sacīja, ka tādi ir zāļu blakusefekti”. Dunkans mums velta Skatienu. Beigās tomēr iepazīstamies ar interesantu pāri no Sandjego un pat tiekam pie uzaicinājuma ciemos, ja nu mūsu ceļi ved gar to pusi.

Tad, paķēruši picu un saldējumu, braucam atpakaļ pie Ali, lai turpinātu svinības daudz šaurākā lokā un mierīgākā gaisotnē. Tā nu pavadām vakaru – sēžot un pļāpājot, ņurcot kaķus un Broudiju. Īsāk sakot – atkal jau pavadīta viena varen laba dzimšanas diena. Paldies! Sveicināti, 38!

2. ,3. oktobris, 73., 74. Aļaskas road-trip diena, 334., 335. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 30 km, kopumā 18260 km.

Izdevumi (2 pers.)