Latvijas sasniegumi iziet ielās

IEVADS

Šis ieraksts manā galvā dzīvo jau krietnu laiku, bet šodien, atpūšoties no Ali dārza darbiem, man beidzot ir laiks pie tā pieķerties. Pie reizes atdzīvināšu ideju sadaļu, kas pēdējā laikā jūtas mazliet pamesta novārtā.

Idejas kontekstā minamas trīs labas lietas.

1) Pirmā ir mana senā vides objektu patika. Vienmēr ar sajūsmu raugos uz dažādiem radušiem risinājumiem gan dabā, gan pilsētvidē, kur mākslinieki papildinājuši esošo ainavu ar kādu oriģinālu risinājumu. No pasaules autoriem viens no iespaidīgākajiem man šķiet Anish Kapoor (http://anishkapoor.com/). Arī Latvijā ir skaisti vides elementi, piemēram, Viļņa Titāna koka saule pie Talsiem vai Valpenes akmeņu piramīda. Rīgā man līdz šim mīļākā bijusi lielo gliemežu parādīšanās un pārvietošanās. Droši vien ir vēl daudzi citi brīnišķīgi piemēri.

2) Otrs aspekts ir nemitīgā cilvēku taujāšana – ko jūs tur Latvijā ēdat, kādā valodā runājat, ar ko Latvija ir slavena pasaulē un tā joprojām. Lai gan mūsu valsts institūcijas dara lielisku darbu, joprojām daudziem Latvija ir balts plankums.

3) Trešā lieta, kas ir gluži necila, bet tomēr šeit minama, ir nelielā Čīles vai Argentīnas pilsētiņā redzēts soliņš, kas uztaisīts no veca sniega dēļa. Tieši šis soliņš manās smadzenēs “atrada galu” domu kamolam, kuru turpmākajā ierakstā pavirpināšu.

IZTIRZĀJUMS

Tātad. Manās acīs (un domāju ne tikai manās) Rīga un Latvija taptu vēl interesantāka, ja mums būtu vairāk vides objektu, kas būtu vienlaikus vizuāli un saturiski interesanti, kā arī bez liekas sarežģīšanas paustu savu vēstījumu.

Sporta slavas aleja

Viena no sfērām, ar ko mēs ne bez pamata lepojamies, ir sports. Tas vieno visus Latvijā dzīvojošos, liek īkšķiem tirpt un priekā gavilēt, kas notiek Kas Liels. Kad Māris Štrombergs pirmais pārlec ar savu BMX riteni finiša līnijai Pasaules čempionātā vai Olimpiskajās spēlēs, Šmēdiņš un Pļaviņš iegremdē bronzas volejbola bumbu olimpiskajā smilšu laukumā, kad sarkanbaltajam skeletonam vai bobslejam ir sudraba slidas – visa Latvija sajūsmā “lauž krēslus”, bet citas valstis meklē google “where is Latvia?”.

Kā būtu, ja mēs savāktu lielāko uzvaru artefaktus – basketbola bumbu, hokeja ripu, bobsleja kamanas, velosipēdu vai kādu citu aksesuāru, kas bijusi kopā ar sportistu uzvaras brīdī un izstādītu to publiskā vietā – centrā, piemēram, kanālmalā vai gluži pretēji, kādā mazāk zināmā Rīgas daļā (Sporta arēnas rajons, Maskačka), kuru vēlamies popularizēt. Protams, neba formā “ripa uz kociņa”, bet ripas gadījumā tiktu izveidota milzīga izmēra caurspīdīga stikla ripa, kurā iekausēta uzvaras vārstus guvušā. Vai Pasaules čempionātos salauzto hokeja nūju mežs vai lieli vārti vai ķivere-slidkalniņš vai…. Līdzīga instalācija varētu būt no velosipēdiem vai to detaļām. Varbūt pludmales volejbola instalācijai blakus ir neliels laukums, kur pamēģināt šo sporta veidu vai vismaz nofotografēties “servē kā Šmēdiņš” stilā. Maratona finiša taisne stāstītu par Propokčukas sasniegumiem un katrs varētu noknipsēt brīdi, iztēlojoties kāda ir sajūta, finiša lentai pieskaroties ķermenim. Smilšu kastē tiktu atzīmēts Radēvičas rezultāts – pamēģini nu, cik viegli ir aizlidot tādā tālumā. Mihaila Tāla stāstu pavēstītu šaha figūras cilvēka augumā, tās būtu Vērmanītī, blakus ierastajai šaha galdiņu sitēju pulcēšanās vietai. Katrā ziņā – neesmu mākslinieks, bet domāju, ka cilvēkiem ar mākslas izpratni būtu, kur fantāzijas mūzai uzlidot. Mākslas akadēmijas studenti varētu sacensties idejās. Uz artefaktiem būtu sportistu autogrāfi, uz atklāšanu nāktu paši “vainīgie”. Rezultātā – mums būtu vieta Rīgā, kur pašiem atcerēties savus varoņus un oriģinālā veidā pastāstīt viesiem par mūsu sasniegumiem. Un, katrs jauns sasniegums būtu iemels papildināt slavas dārzu, kur satikties un priecāties par savējiem.

Oda mežam un dārzam

Kad dzīvoju Latvijā, man šķita tik normāli pavasarī urbt bērzā, vasarā lasīt mellenes un rudenī lauzt sēnes. Audzēt un marinēt gurķus, vākt zāļu tējas, vārīt brūkleņu zapti un dalīt ar putniem kaņepju sēklas. Jo visi to dara. Labi, ne visi, bet daudzi. Tomēr tieši šīs ir lietas, par kurām stāstu, kad man jautā par Latvijas kulinārijas īpatnībām un lielākajai daļai cilvēku tas ir īsts brīnums.

Tad nu vides instalācijā varētu slēpties zem lielas apšubekas vai rudmieses, izveidot pilsētās urbānos dārzus, kas tik populāri daudzviet pasaulē, pie reizes apvienojot reāli augošus augus ar instalāciju elementu – ķirbju dobē būtu “piemineklis ķirbim”, kur bronzā (ok, citā materiālā) būtu iepriekšējās sezonas lielākā ķirbja atlējums reālajā izmērā (jā, man patīk šī bijušo konkurentu aktivitāte), Esplanādē stāvētu lielas kompota burkas ar ķiršiem, āboliem, zemenēm un marinētiem gurķiem. Turpat arī receptes.

Stacijas laukumā un lidostā sagaidītu Džeimijs Olivers ar savu citātu par neparasto Latvijas garšu bagātību un svaigo pārtiku. Vispār pasaules grandi varētu izteikties kaut ko par Latviju (gan jau ir izteikušies), Robijs Viljams par kori, Ričards Brensons par start-upiem.

Born in Latvia

Ik pa laikam internetā klīst dažnedažādi apkopojumi, kurus iepazīstot šķiet, ka latvieši gandrīz pasauli radījuši. Forši. Pirmie džinsi, visādi dizaina izgudrojumi, tehnoloģiju sasniegumi, seksīgā kūsiņš – smūšiņš apakšveļa un kas tik nē. Ļoti labi saredzu arī šo jomu kā iespēju uzsist sev uz pleca un radoši parādīt vidē.

Kādā valodā jūs Latvijā runājat?

Ir viens no visbiežāk uzdotajiem jautājumiem, man mute sausa no skaidrošanas par mūsu valodas izcelsmi un radniecības saitēm ar citām valodām. Pie Nacionālās bibliotēkas vai tajā varētu būt liels valodu koks, kur interaktīvi varētu paklausīties, kā skan katra koka valoda, lai katrs pats vērtē līdzīgo un atšķirīgo. Savukārt, pa visu pilsētu būtu tematiski izvietotas koka lapiņas, kur varētu latviski iemācīties dažas vienkāršas frāzes – pie krodziņa būtu “vēl vienu alu, lūdzu” (pasūtot latviski lētāk), pie kluba “tavas acis ir brīnišķīgākais, ko es savā dzīvē esmu redzējis”, pie muzeja “te nemaz nebūs tik garlaicīgi”, nu, jūs sapratāt.

Mūzikas skaņas

Tiem, kas labi orientējās klasiskās mūzikas pasaulē, labi zināmi mūsu mūziķu sasniegumi – nesen pa sociālajiem tīkliem klīstošajā ierakstā varējām skatīt veselus divus latviešu uzvārdus – Jansons un Nelsons – pasaules labāko diriģentu TOP 10. Un kur nu visas operas dīvas un dažādu citu mūzikas instrumentu pavēlnieki. Viņiem par godu apkaime ap operu būtu tāds mūzikas skaņu parks, kur varētu paklausīties kā Garanča dzied Karmenu, pie soliņa klavieru taustiņu rakstā, nospiežot pogu, atskanētu Šimkusa spēlēts fragments. Virs kanāla slietos diriģenta paaugstinājums, kur jebkurš interesents varētu padiriģēt kanāla pīles vai bebrus (hmm, varbūt tagad mežacūkas).

NOBEIGUMS

Šie ir tikai daži, ne pārāk dziļi pārdomāti piemēri un apzinos, ka katra no idejām būtu rūpīgi izvētāma, apsverami drošības un vandālisma aspekti un citi faktori. Kas attiecas uz finansēm, tad diezgan labi saskatu arī gaumīgu sponsoru integrāciju. Šādi vides stāsti nepalīdzētu strauji piesaistīt tūristu pūļus, tomēr ilgtermiņā, paļaujoties uz sociālo tīklu informācijas nesēju lomu, šādi vides objekti varētu gan piesaistīt ārzemniekus, gan arī vēstītu par mums to, ko mēs vēlamies pasaulei par sevi pastāstīt. Un pašiem arī būtu priecīgāk dzīvot.