Latvietis latvietim

Idejas, Projekti

Šonakt atkal šķiroju e-pastus, atradu dažus nepateiktus paldies, pārlasīju siltuma pilnas rindas. Apstājos pie viena no e-pastiem, noklikšķināju uz pielikumā esošās saites un vairāk nekā stundu lasīju. Biju šajā vietā paciemojusies arī pirms vairākiem mēnešiem, bet tad tas atgādināja dārzu agrā pavasarī, kad viss vēl dubļains un drusku neglīts, bet apakš zemes raisās sēklas ar tādu cerību jaudu, ka nekas nevarēs apturēt Lielo Zaļo Sprādzienu, kas drīz sekos. Tagad tur zied krāšņs dārzs, puķes atpūšas un arī cerība izskatās kā pēcpusdienas saulītē atlaidusies lēdija.

Pirms atgriežos pie konkrētā dārza un tā kopējas, jāpakāpjas kāds solītis atpakaļ. Pēc Pingvīna veiksmīgas norises, sāku saņemt lūgumus no cilvēkiem – tev izdevās, lūdzu palīdzi ar padomu, ko mums darīt, lai arī mūsu sapnis/nodoms/projekts izdotos. Vienmēr jutos mazliet samulsusi, jo nav manā priekšā gatavas receptes. Dažiem esmu kādas idejas sadzejojusi, bet citiem nav sanācis (piedodiet). Visvairāk aizdomājos par sapņiem. Tie man kaut kā vistuvākie – it kā neracionāli, it kā nepamatoti, bet mīļi kā bērni – palaidņi. Vienam sapnis par savu pirtiņu, citam par atbrīvošanos no kredītu jūga, citam par došanos strādāt par brīvprātīgo uz tālieni. Un atkal jau tā pirmā reakcija – jā, kurš tad negrib pirtiņu, kurš negrib būt bez parādiem, kurš negrib kaut kur aizbraukt. Un, protams, pats vainīgs, ka neproti nopelnīt naudu pirtij (vai nemāki uzbūvēt pats), ko ņēmi to kredītu (parāds nav brālis), un kur tu vispār gribi blandīties.

Bet. Varbūt tieši tāpēc, ka mums ir tik viegli saprast šādus sapņus, gudri izsakoties – ir viegli ar tiem identificēties, mēs būtu gatavi pieslēgties un pielikt savu artavu naudā, graudā vai padomā, lai kādam citam sapnis piepildītos. Un, šādi cilvēki eksistē mūsu vidū. Lai arī tas nebija mans mērķis, Pingvīna ietvaros ar mani dalījās cilvēki, kuriem galīgi nebija spīdoša finansiālā situācija, un teica: „Ai, štrunts, neizskatās, ka man kādreiz „spīd” nokļūšana Antarktīdā, labāk lai tie mani daždesmit eiro palīdz kādam citam piepildīt sapni!”. Varbūt tas pats var notikt ar pirti vai kredītu? Tu, visticamāk, atteikšanos no 1 vai 5 eiro diži neizjutīsi, bet citiem tas var nozīmēt ko Lielu. Un mums taču patīk palīdzēt un kaut ko foršu izdarīt kopā – Lielā vai mazā talkā!

Šķiet, kopā darīšanas spēku pirmoreiz vislabāk apjautu Rimi laikos, kad rakstot vienu redaktora sleju darbinieku žurnālā, veicu pavisam vienkāršu aprēķinu. Pateicoties daudziem labiem cilvēkiem, kas ik mēnesi iemeta melnās naudiņas (ne tikai, protams) kastītē pie kases, pēdējos gados mēnesī vienmēr tika savākti vairāk kā 10 000 lati. Bet, aprēķins bija tāds. Ja katrs pircējs katrā iepirkšanās reizē iemestu vienu vienīgu santīmu, mēneša beigās kastītēs būtu 60 000 latu. Es saprotu, ka tā ir utopiska doma, tomēr, tomēr – arī bites lielos medus podus sanes pa lāsītei un jūras sastāv no pilieniem (drīz no manis Koelju sanāks (piebilde lasāma ar vieglu ironiju)).

Nu, lūk. Tad vienu nakti (protams, ka nakti) radās doma – kāpēc gan latviešiem nevarētu būt savs pūļa finansēšanas portāls, līdzīgi kā „indiegogo.com” vai „gofundme.com”. Zinu vairākus latviešu projektus, kas caur šīm platformām ir centušies piesaistīt līdzekļus – dažiem tas ir pilnībā izdevies, citiem daļēji, citiem klājies galīgi švaki. Šobrīd, piemēram, man ļoti simpātisks un jēgpilns šķiet šis http://igg.me/at/u3hj5NmKCAQ – esmu piemetusi savu artavu, domāju, ka tu nenožēlosi, ja izdarīsi tāpat. Protams, to vajag turpināt darīt arī šajās vietnēs, tur ir savi plusi un savi mīnusi – lielāka auditorija, bet arī lielāka konkurence.

Tātad, latviešiem varētu būt sava pūļa finansēšanas vietne, kas, piemēram, sauktos „latvietislatvietim” (var būt ne tikai saldais ēdiens) vai „latviešasapnis” (velkot paralēles ar American dream). Iespējams, varētu tikt publiskoti visi sapņi un tad no sapņa būtības, autora entuziasma un citiem faktoriem būtu atkarīga tā veiksme, bet varētu būt arī kādi „filtri”, piemēram, Sapņu Komanda, kas no iesniegtajiem sapņiem katru mēnesi publisko vienu konkrētajā kategorijā.

Iespējams, varētu iesaistīties arī korporatīvie klienti, kuriem dažreiz trūkst idejas, „ko-lai-tādu-labu-sadara”, kad „jātērē” ZS kartīšu budžets jeb jāsveic biznesa partneris jeb pašiem apaļa jubileja. Mēs, koka māju celtniecības firma, savā 20. gadu jubilejā uzsaucam materiālus Putniņas kundzes pirtiņai. Vai varētu notikt kāda skaista talka vai prakse. Meistars sapulcina mācekļus vai vienkārši interesentus, kas nezina, kā uzbūvēt pirtiņu, piedalīties procesā, tādējādi uzceļot Putniņas kundzei pirtiņu un pamācot pārējos. Kā pateicību Putniņas kundze uzaicina jaukos mācekļus sestdienās braukt ciemos, kamēr paši tiks līdz savai. Tur ir arī kāds kungs viņas gados, viņi saskatās, samīlās un tagad tagad uzskata pirtiņu par savu mīlas ligzdu. Labi, atkal Koelju piemetās.

Jā, esmu tautiete un arī saredzu 100 un vienu šķērsli, kāpēc tas „nevar izdoties” vai „gandrīz nav iespējams”. Vajadzības, nepieciešamības, sāpes, izdzīvošanas jautājumi – tie vienmēr būs prioritāri un tiem tādiem arī jābūt. Tomēr es ticu, ka blakus problēmām, ir tiesības pastāvēt arī sapņiem. Nenovīdīgi cilvēki un negodīgi cilvēki – arī vienmēr atradīsies. Filtra gadījumā sapņa kritēriji? „Un kurš būs tik drosmīgs pateikt: „nē, tavs sapnis nekvalificējās”. Un tā joprojām. Īstenībā, kad pirms publicēšanas saņēmu Daces ideju, arī pamatīgi sašķobīju seju. Ja vien man būtu bijis vairāk laika, es droši vien būtu uzrakstījusi Dacei, ka šādā veidā ideja nestrādās un kāpēc. Bet, neuzrakstīju un Dace to iesēja. Jā, pati Daces ideja jeb, kā viņa to sauc, Lielais Sapnis, joprojām ir savā dīgšanas stadijā, asni virs zemes izspraukušies, bet tam vēl augt un augt. Bet tas ir, atkal citējot Daci, „palaists brīvībā” un tas ir galvenais. Lūdzu, ieejot šajā lapā, atstājiet aiz durvīm ierasto cinismu, skepsi un sarežģītību. (Kā, manuprāt, apliecina Koelju „veiksmes stāsts” naivums un sirds gudrība ir diezgan tuvu stāvošas parādības.) Un tu iepriecināsi ne tikai Daci, bet arī mani, ja izvēlēsies „paspiest roku” – te nu beidzot taka uz minēto dārzu: „dacepa.com”.

Pirms neilga laika man atsūtīja ziņu uzņēmīgi cilvēki, kas radījuši „projektubanka.lv”. Lieli malači, priecājos, jo tas ir kas savā ziņā radniecisks tam, par ko es iepriekš biju aizdomājusies. Esmu jau veidotājiem pastāstījusi domu par sapņiem, bet pagaidām jāiekustas projektiem, arī tu vari kādu pakustināt un palustināt! Bet, mazliet jūtoties kā tāds sapņu lobijs, es ceru, ka Kādā Jaukā Dienā šai vietnē vai Jebkurā citā (sadaļa Draugiem?) taps Sapņu stūrītis vai pat vesela istaba, māja, pilsēta, karaļvalsts! Tā teikt, lai Pingvīns un labi gariņi stāv klāt!

5 komentāri

  • Tiešām prieks, ka esi tik sirsnīga, atvērta un dalīties griboša un varoša! Ja vairāk cilvēku spētu saprast, ka ieguvums ir ne tikai raušot un grābjot priekš paša, bet daloties arī ar citiem, tad pasaule būtu daudz skaistāka un mierīgāka. (tas tā, Koelju kompānijai..ironic.)

  • Zane!
    Sāku lasīt šo rakstu – raksta nosaukums LATVIETIS LATVIETIM ļoti uzrunāja – un …
    pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm nāca atskārsme –
    tas taču .. ir PAR MANI. Un mēs nemaz neesam savstarpēji pazīstamas!

    Neviens par mani līdz šim vēl nebija rakstījis.Turklāt vēl mana Lielā sapņa ietvaros. Nez vai spēšu aprakstīt to, kā šobrīd jūtos.
    Paldies Tev.

    Lielo sapni laikam esmu palaidusi tādā brīvībā, ka zināmā mērā pat biju piemirsusi, ka man tāds ir 🙂

    Mans Lielais sapnis dzima, pateicoties Tavam “Pingvīnprojektam” -Tava uzdrīkstēšanās lauzt stereotipus – par to, ko drīkst un nedrīkst darīt – deva nepieciešamo drosmi, lai palaistu savu Lielo sapni brīvībā. Apzinājos gan, ka nav gluži tas pats, kas pingvīnprojekts, bet tomēr – dūšu saņēmu

    Kopš 3.februāra, kad visu uzsāku, esmu uzkrājusi zināmu pieredzi. 🙂 Kaut ko es noteikti darītu savādāk, ja sāktu vēlreiz. Varbūt ne tik naivi un vairāk piedomātu par apmaiņas procesu – to, ko varu dot cilvēkiem pati. Nevis ņemt, bet dot. Bet rokasgrāmatas par to, kā īstenot sapņus -nav. Tad nu atliek vadīties tikai un vienīgi pēc sajūtām 🙂

    Šobrīd lēnam sāku aptvert – ir gan man kaut kas, ko varu dot citiem cilvēkiem. Nekad taču nevari neko skaidri paredzēt. Un kādam kaut kas no tā visa var izrādīties noderīgs. Varbūt kāds raksts, varbūt mana grāmata “Uzdrīksties dzīvot”, varbūt – vēl kaut kas.

    Jā, un, pats galvenais – joprojām, ļoti gribu iedvesmot cilvēkus TICĒT SAVIEM SAPŅIEM un reāli kaut ko SĀKT darīt sava sapņa labā, pie tam stingri neplānojot – kā un kas tieši notiks. Neatkarīgi no sava Lielā sapņa iznākuma. Tik daudz neparastu notikumu, kā kopš 3.februāra, kad sāku īstenot savus sapņus, manā dzīvē nav iepriekš bijis.

    Patiesībā tieši tajā brīdī, kad īpaši vairs neiespringsti, sāk notikt brīnumi. Brīnumi, kuri pat ..sapņos nav rādījušies.
    Arī šis raksts man ir kā brīnums.

    Cilvēcisks un sirsnīgs paldies Tev, Zane!
    Un par Tavu rokasspiedienu manam sapnim arī – p a l d i e s:)

    Dace
    /dacepa.com/

  • Kā es varētu teikt, ka apskaužu, jo droši vien tā mazliet jau arī ir kā jau foršajam latvietim pienākās! Bet es apskaužu par uzdrīkstēšanos, nevis noskaužu;)
    Visa patiesībā jau ir, ka jābeidz vienreiz sapņot un jāsāk soli pēc soļa kaut ko sev tiešām darīt!;) Tad viss iznāks un arī apkārt novērtēsi un priecāsies par cilvēkiem no sirds, kas kaut ko dara un sapņo!;) tām jau nav jābūt uzreiz mega lielām lietām, bet var sākt ar mazumiņu un tiešām arī beidzot sev!;)

  • …Tomēr es ticu, ka blakus problēmām, ir tiesības pastāvēt arī sapņiem…
    Šo Tavu domu lieliem burtiem un zelta rāmītī turēt – acu un sirds augstumā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.