Dārza darbos

Mēs esam tikko no gultām izvēlušies, kad Dunkans jau rūcina savu balto zirgu pie mūsu treilera. “Veco laiku skola”, secina Rafaēls, “viņš teica, ka būs klāt deviņos un tagad ir tieši deviņi”. Visi kopā dodamies uz netālo pilsētiņu paēst brokastis. Dunkans apsveicinās ar saimnieci, aprunājas par dzīvi un mēs pasūtām katrs pa sātīgam burito. Mielojamies, strebjam kafiju un apspriežam dzīvi. Ar Dunkanu ir ļoti interesanti sarunāties, viņš ir kā zināšanu krātuve, bet tāda, kurā var pasmelties pēc velēšanās, nevis kas pārpludina.

Pēc brokastīm braucam atpakaļ pie kaimiņienes – šie mani izlaiž padzīvoties dārzā, bet paši aizbrauc risināt riepu maiņas jautājumu, Rafaēla mašīnas riepas jau kādu laiku pieder “Lisjē” zīmolam, arī Dunkans lūko pēc jauniem pakaviem. Pirms ķerties pie dārza jautājumiem, aizņemos no Ali slotu – jau sen lūkojos pēc tāda rīka, lai varētu nofotografēties paldies bildei Sandrai, kuras vēlēja man mājās nelidot uz slotas, kā biju kādā ierakstā izteikusies. Tad nu palidinos tepat pat Ali pagalmu un sūtu Sandrai lielo paldies!

_DSF3478

Prasu Ali, ko man dārzā būs darīt, un viņa mani aizsūta lasīt zemenes. Tāds garšīgas darbs man ir pa prātam un Brodijam arī. Mums ir vēlēts pa abiem likvidēt gliemežu aizgrauztās un bojāt sākušās ogas – es nokožu labāko daļu, tad pasviežu otru pusi suņam. Visu ogu lasīšanas laiku šis no manis neatkāpjas ne soli. Ali stāsta, ka iesākumā Brodijs nav atšķīris, kuras zemenes drīkst ēst, kuras nē un vairākkārt pieķerts šmakstinām ogas pa tiešo no krūma. Tagad viņš tā vairs nedara, vismaz, kad citi skatās. Ja pa nakti kāda oga pazūd, vēsture un kaķi par to klusē.

Nākamais darbs ir pelnrušķītes cienīgs – jānovāc no siltumnīcā augoša krūma mazi čili pipariņi, viss augs ir sarkans no vietas. Tad kārta mazliet lielākiem un ne tik dusmīgiem pipariem. Pēc tam es asistēju Ali kabaču, patisonu un tomātu medībās. Viņa brien pa džungļiem un kolīdz atrod kādu novācamu dārzeni, pasviež to man, es tos novietoju kastēs pēc piederības. Siltumnīcā ir tik karsti, ka tā straujāk pieceļoties jāpieturas, jo galva iet uz riņķi.

Kad esam darbošanos siltumnīcā beigušas, lūkojos pēc sava novilktā džempera, bet to nekur nemana. Nudien, esmu pārliecināta, ka atstāju to šeit. Kad apvaicājos Ali, vai viņa nav džemperi manījusi, viņa nopūšas un norāda uz brikšņiem sētmalē, lai es pameklējot tur. Brodijam piemītot niķis piesavināties visu, kas nav piesiets un atrodas viņa sasniedzamības robežās. Pēc ilgākas pastaigas pa teritoriju, atrodu džemperi mētājamies turpat aiz siltumnīcas.

Pēc īsas atpūtas un interneta lietošana pauzes (Ali, izrādās ir sateltītinternets) esmu gatava nākamajam uzdevumam. Šoreiz varu iebāzt rokas zemē un atbrīvot no nezālēm burkānu un biešu dobi. Teju visas nezāles ir pazīstamas – te ir miermīlīgā balanda, ķeburainā virza un nešpetnā vārpata. Ja par kādu zaļumu šaubos, atstāju to augam, tā ir droša ravēšanas stratēģija svešā dārzā. Ja netīšām nolūzt kāda bietes lapa, saplēšu to gabaliņos un iemetu vistu būrī. Drīz vien vistas ir sapratušas, ka no manis var dabūt labumus un pārvietojas pa būra iekšpusi paralēli manai kustībai pa dobi – esmu tikusi pie vistu karsējmeiteņu bariņa.

Lēnām sāk iestāties vakars, bet puiši joprojām kā akā iekrituši. Izsaku Ali teoriju, ka droši vien esmu pārdota verdzībā, lai Dunkanam būtu nauda riepām. Ali māj ar galvu un atzīst, ka darījums neesot bijis pārāk izdevīgs, bet pēc ilgākas kaulēšanās tomēr esot to noslēguši.

Vienā brīdī Ali, piesacīdama “mi casa es tu casa”, aizbrauc uz pilsētu, es palieku viena ar dobēm un zvēriem. Kad saule norietējusi un es jau sāku mazliet satraukties par saviem ceļabiedriem, izdzirdu Bodiju rejam un abi kungi parādās ap stūri. Esot visu dienu meklējuši riepas, pirkuši pārtiku un tā.

Mirkli atvelkam elpu un tad kāpjam auto, lai brauktu uz pilsētu vakariņās, jo Ali nav mājās, bet bez saimnieces ziņas negribam rosīties pa viņas virtuvi. Gana ilgi stūrējuši pa tumšiem ceļiem, gandrīz notriecot vairākas stirnas un skunksus, beidzot atrodam vietu, kur var dabūt vakariņas. Tas ir peldošs restorāns uz ūdens. Lai arī ir tikai astoņi vakarā, esam pēdējie klienti un pēc mūsu pazušanas vieta tiek slēgta. Atgriezušies, apsveicināmies ar Ali, bet tā kā visi esam saguruši pēc dienas darbiem, dodamies katrs uz savu “guļamrajonu”. Tiekam pie svaigām vistu olām brokastīm un zemeņu turzas kārajam zobam.

30. septembris, 71. Aļaskas road-trip diena, 332. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 0 km, kopumā 18230 km.

Izdevumi (2 pers.)

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants 103 USD
Naktsmītnes
Izklaide
Citi 20 USD
Dienas tēriņi 123 USD
   
Road-trip kopējie tēriņi 6890 CAN + 1883 USD

One response to “Dārza darbos

  1. “zināšanu krātuve, bet tāda, kurā var pasmelties pēc velēšanās, nevis kas pārpludina” – cik jauki noformulēts, kaut vairāk šāda tipa cilvēku atbilstu Tavam raksturojumam. :)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s