Atkalredzēšanās

Brokastīs pieveicam pavisam pēdējos pārtikas krājumus, uzpildām dzeramo ūdeni un dodamies ceļā. Kolīdz esam atpakaļ uz lielā ceļa, atgriežas garlaicīgā ainava. Ferma seko fermai un dzeltenie, nesen nopļautie lauki mijas ar tikko uzartajiem, veidojot ceļmalās krāsainus rakstus. Ir jauki tos vērot pusstundu, bet tad bezgalīgie lauki apnīk, laikam esam kalnu izlutināti.

Spokane pilsētā ierodamies teju trīs stundas pirms norunātā laika – pagūstam paēst pusdienas un ieskatīties internetā, kuru neesam redzējuši trīs dienas. Rafaēls šeit nopērk arī sev papildu guļammaisu, pietiek salt.

Trijos pēcpusdienā esam lidostā, pārmaiņas pēc nevis lai lidotu, bet gan kādu sagaidītu. Drīz jau parādās staltais stāvs, sirmie mati paaugušies nedaudz garāki, bet citādi – nekādu izmaiņu. Metamies Dunkana apkampienos. Tiem, kas tikai nesen pieslēgušies blogam, atgādināšu, ka Dunkans ir mūsu Antarktīdas ceļabiedrs, kurš savos 80 gados var paveikt to, kas nav pa spēkam vienam otram jaunulim. Savos spēka gados viņš uz velosipēda šķērsojis ASV, nostaigājis neskaitāmas jūdzes ar kājām un tikpat nobraucis kanoe. Dunkans joprojām stādā par advokātu Losandželosā, šeit viņam ir neliela vasaras mājiņa, kur viņš labprāt mēdz uzkavēties un ir ielūdzis arī mūs. Dunkans faktiski bija galvenais iemesls, kāpēc es par katru cenu gribēju nokļūt atpakaļ ASV.

Puiši aiziet pakaļ nestandarta bagāžai, Dunkans paķēris līdzi arī laivu no Losandželosas, kā arī makšķerēšanas rīkus – grib mūs aizvest uz kādu klusāku dabas nostūri. Es vēl steidzu ielikt internetā pēdējo dienu piedzīvojumus, lai jums būtu lasāmviela, tad esam gatavi ceļam.

Līdz Dunkana vietai ir pāris stundas braucamas, stāstām par mūsu ceļojumu un pļāpājam vienkārši tāpat. Mašīnā sprēgā joki un man ir jautri pat mašīnas aizmugurē, kur sēžu kopā ar laivu un somu kaudzi. Drīz vien esam klāt, mūs sveicina pār ceļu lecošs stirnu bars. Dunkana namiņu mēs gan tikai aplūkojam no ārpuses, viņš to pašlaik ir izīrējis. Vakarējam pie kaimiņienes Ali un viņas drauga. Ieejot pagalmā, man mute atveras līdz ausīm. Ali dārzs ir kaut kas. Garās dobēs draudzīgi sadzīvo garās saulespuķes ar māsām cīnijām, te zeļ kāposti, bietes, salāti, brokoļi, sārtojas vēlīnas zemenes un avenes. Siltumnīcā apaļš kā mēness spīd milzu ķirbis, kabaču grēdas, pipari, baklažāni, gurķi un tomāti. Tieši blakus ugunskura vietai slejas leknas skābeņu gubas, es, pieklājību neprazdama, šķinu iekšā zaļās lapas, ka šņakst. Ali smejas, lai tik ēdam visu, ko redzam.

Vakariņās mums tiek servēts kazas gaļas sautējums ar rīsiem un dažnedažādiem dārzeņiem. Kad skatāmies uz šķīvi, konstatējam, ka vienīgais, kas nav pašaudzēts, ir rīsi. Jā, Ali ir arī piecas slaucamas kazas un divpadsmit vistas. Vēl vakar bija piecpadsmit, bet kāds meža zvērs pa nakti to skaitu nedaudz samazinājis. Pa kājām maisās brūnais duksis Brodijs un visos pakšos ņudz kaķi. Ali iededz lampiņu rindu ap nojumi un blakus koku, piešķirot ugunskura vietai svētku rotu.

Kad vakars galā, Dunkans mums rāda ceļu uz šīs nakts palikšanas vietu. Viņš pats gulēs treilerī Ali mājvietā, bet mums sarunājis citu treileri pie draugiem. Kaut kas īsti nav kārtībā ar gāzes apsildi, bet mēs tāpat esam priecīgi, šeit noteikti būs siltāk nekā teltī un pulka ērtāk. Uzsedzam segām pa virsu guļammaisu kārtu un guļam nost.

29. septembris, 70. Aļaskas road-trip diena, 331. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 388 km, kopumā 18230 km.

Izdevumi (2 pers.)