Paradīzes krāsas

“Nu kurš kaimiņš no rīta darbina mašīnu”, miegā prātoju. Kad atveru acis, saprotu, ka esmu teltī viena un “kaimiņš” ir Rafaēls. Aha, tātad tomēr nosalis. Es savos trijos guļammaisos šņācu kā lācis migā un nesalu nemaz. Izlienot no telts, gan ir auksts. Tagad termometrs rāda +6 grādus, bet Rafaēls stāsta, ka pirms stundas ir bijuši +2, bet naktī zem nulles – apkaimē atkal bijusi vērojama salna. Kolīdz saule ir uzkāpusi tik augstu, lai apspīdētu mūsu apmetni lielo koku vidū, top pavisam labi. Padzēruši rīta kafiju, kāpjam auto un braucam aplūkot Rainier parku. Dienasgaismā tas izskatās vēl labāk nekā vakar.

Šodien braucam uz Paradīzi, tā sauc vienu no parka apmeklētāju centriem un tā apkaimi. Inta ieteica, ka šī vieta esot īpaši skaista rudens laikā un viņai izrādās pilnīga taisnība. Nelieli krūmeļi saules gaismā laistās sarkanos un dzeltenos toņos, aiz tiem stāv lielais, sniegotais Rainiers. Iesākumā bijām domājuši pakāpties vien līdz pirmajam skatu laukumam, bet kājas pašas nes tālāk.

Rafaēls jau sen ir gabalā, es esmu sačalojusi ar četriem darba kolēģiem, kas kopīgi nolēmuši pavadīt brīvdienas. Ar vecāko no viņiem mums ir viens ritms, tāpēc varam kāpt lēnītēm un pa ceļam aprunāties. Dens ir no Džordžijas un kopā ar pārējiem strādā avio industrijā. Viņš mani iztaujā par Latviju (kaut kad būs jāsaņemas rakstam – ko svešinieki grib zināt par Latviju, kādi 80% jautājumu visiem ir vienādi), bet pats dalās iespaidos par citiem ASV nacionālajiem parkiem. Vienā no skatu punktiem četrotne tomēr nolemj doties atpakaļ, jo grib šodien iespēt aplūkot vēl vienu taku. Safotografējam cits citu uz atvadām un ejam katrs savu ceļu.

Man jau atkal iznāk iet pavisam lēnītēm, jo visu laiku jāfotografē. Joprojām esmu tik ļoti priecīga par lielās kameras augšāmcelšanos, šādās vietās man bez tās būtu pagalam skumji. Taka vijas gar ledājiem, ļaujot aplūkot lielā kalna daili no dažādiem rakursiem. Man pašai dikti iet pie sirds šodienas bildes, arī viena makro, tāpēc atļaušos to veltīt anonīmajam pasūtītājam.

Nevar īsti saprast, kā ģērbties kāpiena laikā – džemperī ir karsti, bet krekliņā drusku vēsi, īpaši kad iegriežas asāks vējš. Beigās tomēr nobalsoju par krekliņu, jo tā mazāk gribas dzert. Man līdzi tikai puslitrīgā ūdens pudele, domāju, nez kā jūtas Rafaēls, kurš vispār to nepaņēma līdzi.

Kad nonāku lejā, šis mani mašīnā gaida jau vairāk nekā stundu. Pat es esmu nogājusi maršrutu ātrāk nekā norādēs teikts, bet šis vispār to ir pieveicis uz pusi īsākā laikā. Lejā nonākot, izdzēris pusotru litru, “neatejot no kases”. Es arī uzņemu krietnu šķidruma devu, drusku atpūšamies un dodamies tālāk. Pa ceļam vēl apskatām daiļo Atspulgu ezeru, tad sākam raudzīties pēc kempinga, lai varam visas vakara procedūras veikt pa gaismu.

Šodienas kempings vispār ir augstākā raudze. Tas atrodas upes krastā, milzīgā pasaku mežā. Uzcēluši telti, aizejam samaksāt un izpētīt apkaimes karti. O, te ir norādes par karstajiem avotiem, priecīgi saskatāmies. Tiem jābūt pavisam netālu un mēs uz karstām pēdām dodamies avotus apskatīt, lolojot cerību, ka šovakar varētu tikt pie iespējas nomazgāties un sasildīties. Diemžēl tās izgaist, kolīdz ieraugām apvidu. Virs zemes sūcas nelielas tērcītes un vienīgā ūdens krātuve atrodas purveļa vidū, bet tā ir tik maza, ka tajā pat viens cilvēks nevarētu ietilpt. Izlasām vien vēstures faktus, ka savulaik šeit atradies neliels kūrorts, bet tagad esot aizliegts kāpt nost no takas un postīt avotus. Būtu tur daudz ko postīt.

Nu nekas, sildīsimies atkal pie ugunskura, bet mazgāsimies kaut kad. Rafaēls apstaigā tukšās kaimiņu vietas un salasa pusapdegušās pagales, es atstiepju pāris zarus no meža, būs labi. Drīz vien mūsu priekšā kuras diezgan pieklājīgs ugunskurs. Vakariņas šovakar arī sanāk uz ātru roku – uzsildām vakardienas makaronu pārpalikumus un paēduši esam. Un, skat, arī ierakstu esmu pabeigusi vēl pa gaismu, atkal būs jādomā kā “nosist” pāris tumšās stundas pirms miega.

Brīdi sēžam pie ugunskura, tad, ieraugot sarkanās ogles, man ienāk prātā pamēģināt Aksela ieteikto metodoloģiju. Paņemu no mašīnas abas vecās pannas, kuras mēs vairs ēst gatavošanai nelietojam, iegrābju tajās karstās ogles un novietoju vienu pannu zem sava kempinga krēsla, otru zem Rafaēla. O, jā. Šitā lieta strādā. Ir tik patīkami, kad aukstā naktī zem dibena ir šāds sildelements. Ogles gan ik pa laiciņam jāatjauno, bet tāpat nav nekā labāka ko darīt. Tā nu mums izdodas pavisam omulīgā gaisotnē sagaidīt pieklājīgu gulētiešanas laiku un teltī lienam silti kā rausīši.

27. septembris, 68. Aļaskas road-trip diena, 329. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 55 km, kopumā 17449 km.

Izdevumi (2 pers.)

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants
Naktsmītnes 20 USD
Izklaide
Citi
Dienas tēriņi 20 USD
   
Road-trip kopējie tēriņi 6890 CAN + 1683 USD

 

3 responses to “Paradīzes krāsas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s