Misijas sākums un gals

Lai arī šī nakts temperatūras ziņā nebija vēlīgāka, gulēt bija daudz siltāk – iemiegot palīdzēja gan ugunskura uzņemtais siltums, gan nedaudz zemāka atrašanās virs jūras līmeņa, kā arī sausāks gaiss. Es pat biju piešķīrusi vienu no kārtām Rafaēlam, bet arī divos guļammaisos bija gana labi.

Agrā tumsa mums sāk palīdzēt rītos piecelties agrāk, es šorīt grabinu kafijas kannas jau no septiņiem un, gaidot, kamēr Rafaēls būs modies, lasu Jaunsudrabiņu. Cik tēlaini ir viņa dabas apraksti un salīdzinājumi, cik dzidrs valodas ritējums. Šaubos, ka skolas laikā būtu diži sajūsminājusies par viņa darbiem, bet tagad, kad tik ilgi nav nekas kārtīgs lasīts latviski, izbaudu katru rindiņu. Daudzus no senajiem vārdiem neatpazīstu, piemēram, cintiņa, pontāgs, osnas, slēnāks, klakačot. Vēl priecājos atrast vārdu “špetni” (Tālākā ceļā nelaime mums uzbruka no jauna pie Liepiņām, kur bij trīs špetni suņi). No konteksta skaidrs, ka suņi bija nešpetni, tikai tas “ne” vārdam pielipis kaut kad vēlāk. Varbūt arī nejaušības kādreiz bijušas jaušības, kas zina.

Pārāk ilgi gan mans literārais rīts neilgst, jo ap astoņiem telts sāk atdzīvoties, arī Rafaēls ir augšā. Apdarījuši visus rīta darbus, esam ceļā pirms deviņiem. Iespējams, pirmā reize, kad kempingu nepametam pēdējie.

Atvadāmies no rīta saules pielietā Rainier parka un dodamies uz austrumiem, mums rīt jānonāk Spokane pilsētā. Visai drīz krāšņais mežs beidzas un tā vietā nāk garlaicīgi, sausas zāles klāti līdzenumi un kalni. Šķiet neticami, ka ainava var tik krasi izmainīties. Tā nu mēs vairākas stundas stūrējam pa lielceļu, līdz ieraugām norādi uz nacionālas nozīmes vēsturisku vietu. “Mazliet kultūras šodienai neskādēs”, nosaka Rafaēls un mēs nogriežamies aplūkot objektu.

Tā izrādās misija, kuru 1836. gadā izveidoja Markuss un Narcisa Whitmani. Šī vieta kļuva par būtisku pieturas punktu emigrantiem, kas 1840-tajos gados virzījās cauri kontinentam pa Oregonas ceļu, tur viņi varēja atpūsties un atjaunot nepieciešamos krājumus tālākajam ceļam. Daži pat palika pārziemot Whitmana uzceltajā “emigrantu mājā”, kas atradās misijā kopā ar saimnieka ģimenes dzīvojamo māju, smēdi un nelielām ūdensdzirnavām. Ne tik labi veicās ar vietējo Cayuse indiāņu dzīvesveida pārveidošanu – Whitmani mēģināja pierunāt viņus izveidot nelielas fermas, tomēr indiāņi joprojām deva priekšroku klejotāja dzīvesveidam, sekojot pārtikai, kur nu tā atradās katrā sezonā. Arī ticības jautājumā diža atsaucības indiāņu vidū netika gūta.

Whitmeni tiek raksturoti kā sirsnīgi un līdzjūtīgi cilvēki, kas centās nodibināt ciešākas saiknes ar indiāņiem, daudz palīdzēja emigrantiem, kā arī adoptēja desmit bērnus, kas Oregonas ceļā bija kļuvuši par bāreņiem. Viņu pašu vienīgā meita agrā vecumā noslīka netālajā dīķī. Arī pašus Whitmenus piemeklēja nelabs gals. Pēc 11 gadu darba ar indiāņiem joprojām abu kultūru starpā valdīja būtiskas atšķirības. Aizvien pieaugošā emigrantu plūsma, kas atņēma indiāņiem viņu zemi, radīja pieaugošu saspīlējumu. Visam punktu pielika masaliņu epidēmija 1847. gadā, kas īpaši skarbi skāra indiāņu ciltis – vairāk nekā puse nomira. Whitmenu zāles palīdzēja baltajiem bērniem, bet ne indiāņu, tāpēc vienā brīdī indiāņi nosprieda, ka viņus cenšas noindēt, lai atbrīvotu ceļu emigrantiem. Finālā indiāņi noslaktēja Whitmenus un misija pārtrauca pastāvēt. Tagad šeit ir memoriāls Whitmeniem, var aplūkot misijas pamatus un kulbu.

Netālajā Walla Walla pilsētiņā uzpildām degvielu. Gribam atrast arī pārtikas veikalu, bet tas mums neizdodas pat pēc norādes apvaicāšanās vietējiem. Pēc divdesmit minūšu riņķošanas mums apnīk šis process un Rafaēls saka, lai stūrēju atpakaļ uz lielceļu. “Ja viņiem nav pārtikas veikalu, šī ir vampīru pilsēta, jāpazūd līdz tumsai”, viņš secina.

Lai arī šajā pilsētiņā bija pieejama lēta palikšana zem jumta, šoreiz Rafaēls vedināja atkal palikt kempingā, ko es, ar prieku un ne bez izbrīna, akceptēju. Nez, būs šim beidzot arī taupības muša iekodusi. Pieturam vienīgajā meža pudurītī, kas skaitās štata parks, un nolūkojam ar kājām pieejamu palikšanas vietu par 12 USD. Un, pats galvenais, šeit ir dušas. Uzcēluši telti, pēc kārtas ejam “peldēties”, tik laba sajūta pēc vairākām dienām izmazgāt matus. Ārā pagaidām ir silts, mati izžūst viens un divi.

Ap sešiem sākam šmorēt vakariņas, lai pagūtu paēst pa gaismu. Rafaēls sagāž kopā visādus gardumus no konservu kārbām, es pagatavoju klasisku īru sautējumu no mūsu pārtikas pārpalikumiem – Aļaskas salami desas, kartupeļiem, burkāniem un apšaubāmas kvalitātes tomātu mērces. Rezultāts ir labs un līdz ar tumsu mūsu vēderi ir pilni. Tā kā šejienes parks ir vienīgais koku puduris tuvējā apkaimē, te čum un mudž no dzīvniekiem – pa krūmiem kašājas putni, pretējā krasta nogāzē vakariņo stirna, virs galotnēm plivinās sikspārņi. Šobrīd ir uguns kurināšanas aizliegums, tāpēc jau pusdeviņos vakarā liekamies uz auss.

28. septembris, 69. Aļaskas road-trip diena, 330. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 393 km, kopumā 17842 km.

Izdevumi (2 pers.)