Kolibri fuksijās

“Pirms jūs aizbraucat, mums ir tradīcija”, saka Inta, “visiem ir jānofotografējas šeit, pie trepēm”. Tad nu sabildējamies visās kombinācijās un rakursos, tad gan esam gatavi ceļam. Inta vēl mums sniedz uz atvadām sviestmaizes un augļus, lai mums nebūtu tik grūti pārdzīvot pāreju no gardajām maltītēm uz kempinga makaroniem. Atkal jau jūtos kā aizbraucot no mammas ar kotlešu burciņām. Inta un Ričard – vēlreiz vissirsnīgākie paldies par Jūsu laipnību un iespēju ciemoties! Un, protams, arī Aigai – par savešanu! 🙂

Šodien bijām plānojuši atgriezties kempinga dzīvē, tomēr pēkšņa ziņa no Hilarijas tos atcēla – esam ielūgti šovakar pabūt pie viņas un Maika, lai varam vēl mazliet patērzēt par ceļošanu. Kāpēc ne, pie reizes apskatīsim arī Vashton salu, uz kuras viņi dzīvo.

Pirmo iespēju tikt uz prāmi kaut kā palaižam garām, bet tas nekas – uz salu var nokļūt arī no otras puses. Prāmja brauciens ilgt vien minūtes desmit, piecpadsmit un drīz vien esam salā. Šī vieta, no kuras kursē kuģīši pa tiešo uz Sietlas centru, ir pavisam cita pasaule – zaļa un klusa. Pēc īsa brauciena pa salu esam klāt, Hilarija smaidīga atver durvis, pabīda malā sasveicināties gribošo Badiju, un aicina mūs iekšā.

Es nezinu, ar ko mēs pēdējā laikā esam izpelnījušies tādu likteņa lutināšanu, bet Hilarijas vieta ir… satriecoša! Milzīgie stikla logi ierāmē ezeru gleznu aiz tiem. Mums tiek piešķirta mājas daļa, ko viņi parasti izīrē caur airbnb vietni. Hilarijai jāizskrien uz īsu tikšanos un mēs tikmēr izmetam nelielu lociņu pa salu – apskatām pilsētiņas centru, aizbraucam līdz bākai, saēdamies visur augošās kazenes, kuru sezona lēnām tuvojas izskaņai. Hilarija stāsta, ka arī viņi iemīļojuši šīs ogas – esot savākuši kārtīgus krājumus ziemai.

Atceļā iegriežamies veikalā un nopērkam proviantu brokastīm – maizi un zilo sieru. Nonākuši mājās, padzeram tēju ar Hilariju un patērzējam par šo un to. Kamēr mēs tā draudzīgi sēžam, suns kaut kur ir noplaucis. Hmm, aizdomīgi kluss. Hilarija sāk stāstīt par Badija sastrādātajiem nedarbiem un to, kā šis vienreiz izvilcis no viešņas somas cepumus un atnesis viņai. Nosmejamies un tad Rafaēls vaicā, vai neesmu ienesusi iekšā mūsu brokastis. Atzīstos, ka ir tāda lieta. Iepirkumu maisiņā bija paldies vīns Hilarijai, tāpēc īpaši nešķirojot, paķēru to visu. Aizskrienam līdz istabai. Uz grīdas četru maizīšu vietā mētājas trīs, viena no tām iekosta. Otrā istabas stūrī līdzīgā stāvoklī atrodas smalkais siers. “Hilarij, tavam sunim ir laba gaume”, saka Rafaēls, nesdams uz dzīvojamo istabu aizkosto sieru. Hilarija nezina – atvainoties vai smieties. Nospriežam, ka manta ir pārāk laba, lai to izmestu un, nogriezuši suņa kodumu, nospējam to drošā vietā – ledusskapī. Badijs droši vien domā, ka drošākas vietas par viņa vēderu gan nemēdz būt un, priecīgs par gardo maltīti, luncina asti.

Tad Hilarija dodas uz pilsētu, atstādama mūs par “dārzniekiem”. Uztaisām vēl vienu tējas krūzi un ielienam katrs savā stūrī. Es, paralēli rakstīšanai, ik pa laikam pametu acis uz brīnišķīgo ainu aiz loga – ezers ir putnu lidlauks, var vērot nosēžamies vai paceļamies zosu un pīļu barus, to putni dara kopā ar pamatīgu skaņas efektu. Uz terases stāv milzīgs fuksijas pods. Pirmajā brīdī šķiet, ka man rādās, bet tad saprotu, ka nē – ap fuksiju plivinās spilgti zaļi kolibri.

Rafaēls vienā brīdī kaut kur nozūd. Domāju, ka šis ieslīdzis pēcpusdienas snaudā, bet tam pamanu šo āra karstajā džakuzi, ko Hilarija laipni piedāvāja izmantot. “Zane, tev arī jāizmēģina šis prieks”, Rafaēls saka. Nebiju gan plānojusi, tomēr jāatzīst, ka skats ir kārdinošs, lai notiek! Rafaēls jau ir gana mircis, tāpēc lien laukā, es ieņemu vietu baļļā. Brīžos, kad pa ceļu nebrauc mašīnas, te ir pavisam kluss. Klusumu pārtrauc vien putnu klaigāšana virs satumst sākošā ezera.

Vakarā lecam mašīnā un dodamies uz pilsētiņas centru vakariņās, ēdīsim vietā, par ko Hilarija man bija stāstījusi jau Santjago ceļa laikā – viņa tur reizi nedēļā, piektdienās, strādā par oficianti. Šovakar gan viņa paņēmusi brīvu, jo tiekas ar draugiem Sietlas centrā. Pasūtām Hilarijas rekomendētos ēdienus – taizemiešu virtuve nekad neliek vilties.

25. septembris, 66. Aļaskas road-trip diena, 327. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 83 km, kopumā 17269 km.

Izdevumi (2 pers.)