Šausmas, burvestības un Hilarija

Mūsu šodienas galvenais pieturas punkts ir pulksten divi, kad esam sarunājuši tikšanos Sietlas centrā ar nevienu citu kā manu pirmo Santjago ceļa kompanjonu Hilariju. Tie, kas manu blogu lasa jau pāris gadus, noteikti atcerēsies dzīvespriecīgo, sprogaino amerikāņu meiteni, kas mazliet līdzenās slavenajai aktrisei Džūlijai Robertsai.

Līdz tam gan vēl ir mazliet laika, tāpēc rīta pusi izmantojam, lai pabeigtu vakar iesākto muzeja vizīti. Sākam ar spārnu, kas veltīts trim filmu žanriem – zinātniskajai fantastikai, šausmu filmām un maģijai. Zinātniskās fantastikas nodaļā var aplūkot terminatorus un citus robotus, “Atpakaļ nākotnē” lidojošos dēļus, “Spoku mednieku” galveno darbarīku, pastūrēt kosmosa kuģi. Šausmu sadaļā var noskatīties fragmentus no Pašām Šausmīgākajām filmām, pārvērsties par monstru ēnu teātrī, aplūkot zombija tērpu, biedētējus no “Svešajiem” un “Konstantīna”, kā arī citus šausmoņus. Man vismīļākā ir maģijas jeb pasaku zeme, kur dzīvo fejas, pūķi un Deivida Bovija attēlotā varoņa aksesuāri no mūsu bērnībā populārās filmas “Labirints”.

Rafaēls aiziet noskatīties kinoteātrī kādu no Džimija Heindriksa leģendārajiem koncertiem, es kādā brīdī no tā aizmūku, lai parotaļātos skaņu laboratorijā – tur var izmēģināt spēlēt bungas, ģitāru, sintezatoru un citus instrumentus, viss pastāstīts pa soļiem. Man vienmēr bungu dauzīšana ir izskatījusies samērā vienkārša, bet tagad, mēģinot sakoordinēt ar katru roku citu ritmu, nojaušu, cik tas tomēr filigrāns process. Arī citi mūzikas instrumenti nav diez ko vienkāršāki, man “pret mūziķiem ir reāls respekts”. Uz atvadām vēl uzdziedu studijā “komisku dziesmiņu”, tad gan ir laiks doties prom, jo tuvojas norunātais tikšanās laiks ar Hilariju.

“Klau, vai viņa varētu būt ar suni?”, Rafaēls man jautā, esmu viņam rādījusi Hilarijas fotogrāfijas. Kā tad. Tur jau viņa stāv ar melnu duksi pie sāniem. Hilarija izskatās tieši tā kā viņu atceros, man gan ir mazliet garāki mati nekā toreiz. Priecīgas apkampjamies, iepazīstinu viņu ar Rafaēlu un, noparkojuši suni kopā ar mašīnu, dodamies pastaigā pa pilsētu. Ūdensmalā piesēžam uz nelielu maltīti un varam papļāpāt. Es pastāstu, ka no mūsu Camino draudziņiem, esmu Londonā satikusi Heteru, bet Kopenhāgenā Riu, savukārt, pie Hilarijas ciemojušās Anna un Lisa. Izstāstu arī, ka nesen latviešu pāris nogājis visu ceļu līdz katedrālei no Latvijas, viņa, protams, ir apbrīnas pilna, tāpat kā es. Vēl, protams, nofotografējamies kopā par godu satikšanās faktam, arī Rafaēls grib bildi ar Hilariju – nosūtīšot draugam, kuram ļoti patīk Džūlija Robertsa un teikšot, ka saticis viņu.

Tad Hilarija uz mirkli aizskien savās darīšanās, bet mēs ar Rafaēlu aizstaigājam līdz netālajam Pike market. Tur vairākos stāvos tiek tirgoti lēti nieciņi un vietējo mākslinieku darinājumi, zivis un puķes, saldējums un kleitas. Katrā paksī slēpjas arī pa mīlīgam krodziņam, tie gan mūs pēc nesenās ieturēšanās neinteresē. Izstaigājušies, dodamies uz nelielu suši bāru, kur mums sarunāta tikšanās ar Hilariju un viņas vīru Maiku. Arī Maiks savulaik daudz ceļojis, tāpēc tagad priecājas paklausīties mūsu piedzīvojumu stāstos un atcerēties savējos. Viņi gan arī drīz atsāks ceļot – jau nopirkuši viena virziena biļeti uz Eiropu nākamā gada aprīlī.

Pēc jaukās pasēdēšanas dodamies uz autobusa pieturu un laižam atpakaļ pie Intas un Ričarda. Tur tiekam pie garda čili un interesantām sarunām. Kādā brīdī Ričards vaicā, kas man visvairāk pietrūkst no Latvijas pārtikas, un es atzīstu, ka laikam visvairāk ogas un sēnes. Kā arī āboli, tagad sākas rudens ābolu laiks. Pie reizes pažēlojos, ka rudeņos bieži vien nezinām, ko ar tiem iesākt. Ričardam risinājums nav tālu jāmeklē – lai taču mēs brūvējot kalvadosu. Uzzinājis, ka nekad neesmu to pagaršojusi, viņš atkorķē īstu mantu. Jāatzīst, ka aromātiskais dzēriens tiešām ir labs bez gala un apsolos brīvākā brīdī noskaidrot, cik sarežģīts ir tā radīšanas process. Tad Rafaēls iegrimst sarunā ar Ričardu par vēstures līkločiem, es cenšos iekārdināt Intu ar Antarktīdas bildēm un stāstiem par tālo kontinentu, kā arī pastāstu par savu kaučsērfinga pieredzi, kas teju vienmēr bijusi brīnišķīga. Protams, tā nepārspēj palikšanas prieku pie latviešiem un draugiem.

24. septembris, 65. Aļaskas road-trip diena, 326. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 0 km, kopumā 17186 km.

Izdevumi (2 pers.)