Vankūvera bez jumta

No rīta Edgars veselības atgūšanai pagatavo vitamīnu bumbu – sablenderē visādus augļus un citus labumus. Drīz klāt ir Dainis, vēl viens šejienes latvietis, un mēs laižam makšķerēt. Dainis Kanādā ir ieprecējies un izveidojis savu celtniecības biznesu, kā viņš apgalvo, smags darbs šeit atmaksājas. Strādā viņi visi te kā dulli – cik esmu runājusi ar ļaudīm, lielākā daļa sevi raksturo kā darbaholiķus.

Ir tik forši braukt mašīnā, kur visi runā latviski. Vakar apkārt bija angliski un spāniski runājošie, tāpēc mēs latviešu valodu faktiski nelietojām, bet šodien var kārtīgi izpļāpāties. Puiši stāsta, ka pēc viņu aplēsēm Vankūverā esot aptuveni 150 – 200 latvieši, ar visiem, protams, kontaktus uzturēt neiznāk. Bet viņi esot neliels draugu bariņš, kas sazinās un tiekas regulāri.

Iesākumā braucam pa šoseju, bet tad pa zemes ceļu nozūdam rudenīgajā mežā. Piestājam un izmēģinām veiksmi kādā smukā vietā ceļmalā – bet zivis neķeras ne uz āķa, ne arī dodas rokā, kad Dainis izmēģina neordinārākas zvejošanas metodes. Tad pārbraucam gabaliņu tālāk uz puišiem zināmām vietām. Zivis te netrūkst, īpaši šaurākās un seklākās vietās var redzēt tumšo muguru mudžēšanu. Iekārtojamies glītā līcītī un vilinām peldētājas. Ik pa laikam Edgars man piešķir savu makšķerkātu, lai arī es varu pavingrot. Vienā brīdī mums abiem ar Daini pieķeras pa zivij, faktiski vienlaikus. Nonākusi krastmalas akmeņos, manējā zivs notrūkst no āķa un, pirms Edgars paspēj to nofočēt, šai izdodas ar slaiku lēcienu tikt atpakaļ upē. Dainis savējo palaiž vaļā, jo tā ir pārāk kusla. Tā nu mēs dodamies mājās – ar noķertiem kalnu skatiem un labi pavadītas dienas sajūtu.

Atpakaļceļā vēl apskatām vienu no Daiņa realizētajiem celtniecības objektiem, tad viņš mūs izlaiž pie mājas un dodas uz savējām. Kamēr ir gaišs, Edgars mani vēl pavizina pa apkaimi, lai redzu Vankūveras vietas, kuras neesmu paspējusi izstaigāt kājām. Iespaidīgākais ir Queen Elizabeth parks, tādus puķu un zaļumu kalnus sen neesmu skatījusi. Arī skats uz tumst sākušo pilsētu ir gana jauks. Vēl labāks tas ir no pludmales mola – visa pilsēta kā uz delnas. Mola galā aziātu vīri un sievas ķer krabjus. Teju visi gan nonāk atpakaļ okeānā, jo nav sasnieguši vajadzīgo izmēru. Sodi par mazāku eksemplāru ķeršanu esot pietiekami bargi.

Tā kā Edgars strādā auto tirdzniecības jomā, viņam ir iespēja izmēģināt, kā ripo visdažādākie spēkrati. Šobrīd dienas kārtībā ir melns kabriolets, tāpēc šis vakarīgais izbrauciens ir pavisam neparasts. Kad Edgars apvaicājās, kad pēdējo reizi esmu brauksi ar kabrioletu, drusku samulsu un nevarēju atsaukt atmiņā šādu faktu. Var gadīties, ka līdz šim būs iznācis izvairīties no šāda pasākuma. Katrā ziņā šovakar, traucoties pa silto Vankūveru ar vēju matos un mākoņiem jumta vietā, ir tāda kā sajūta, ka Vankūvera un šejienes latvieši mani ļoti lutina. Tas taču ir vēl foršāk nekā lutināt sevi, vai ne, Ilze Kļaviņa! Un – paldies, jums visiem, liels un apaļš!

_DSF2373

13. septembris, 315. ceļojuma diena

Izdevumi

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants 17 CAN
Naktsmītnes
Izklaide
Citi  
Dienas tēriņi 17 CAN
   
Ceļojuma bilance – 1703 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s