„Shit”, ir pirmais, ko Markuss pasaka no rīta. Kad vaicāju, kas noticis, viņš tikai norāda uz logu. Paveros ārā – no debesīm krīt lēnas, slapjas sniega pārslas. Te nu bija – skaidrais laiks. Nu neko. Uzvārām kafiju un pagatavojam brokastis. Rafaēls smejas, ka brokastu gaumes ziņā mums ir „apvienotās nācijas”, mēs katrs ēdam brokastīs kaut ko citu. Rafaēls un Markuss visu laiku velk viens otru uz zoba, atsaucoties uz „franču – vāciešu” vēsturiskajām attiecībām un mūsdienu stereotipiem (nav dūmu bez uguns), ir diezgan smieklīgi.
Pēc brokastīm brīdi pavaļojamies ar cerību, ka laiks lēnām uzlabosies. Tas nenotiek, tomēr visu dienu sēdēt iekšā arī negribas, tāpēc dodamies vien ārā pa visu sniegu. Šodien Markuss ved mūs apskatīt vietējās zelta ieguves vietas. Šobrīd tiek vēlreiz pārraktas tās pašas vietas, kur zelts ticis meklēts iepriekš, paļaujoties, ka mūsdienu tehnoloģijas būs efektīvākas tā ieguvē. Ar senās filmās un fotogrāfijās redzamajām zelta skalošanas „pannām” neviens vairs nestrādā. Viena no metodēm, ko novērojam, ir sekojoša. Ekskavators ieber lielā mašīnā kausu ar zemi un akmeņiem, kas nonāk ūdens strūklā, zelts, smagāks metāls būdams, nogulsnējas zemāk (ja pareizi sapratu, to uztver vatei līdzīgs materiāls), smiltis aizplūst atpakaļ upē, savukārt akmeņi tiek izspļauti blakus lielā kaudzē. Šāda tipa iekārtas ir dažāda izmēra, atšķiras arī to uzbūves principi, bet, galvenā doma, pēc iespējas efektīvāk un mehanizētāk iegūt zeltu, saglabājas.
Mājā, ko pieskata Markuss, gan mētājas pāris zelta skalošanas šķīvji, tāpēc mēs minūtes desmit, apceldami cits citu par nākotnes miljonāriem, skalojam zeltu. Arī Markuss to dara pirmo reizi, tāpēc mums nav ne jausmas, kā process pareizi veicams, bet bildēm būs gana labi. Rafaēls demonstrē savā šķīvī pāris spožus punktiņus, tie ir mazāki nekā smilšu graudi. Man savā šķīvī neizdodas saskatīt pat tos.
Saguruši no lielās zelta skalošanas, dodamies tālāk pa ceļu, kurš izveidots, lai zeltrači tiktu pie savām ieguves vietām. Šķērsojam divas aktīvas raktuves, bet lielākā daļa no tām ir pamestas – ceļa malā mētājas sarūsējuši buldozeri, ekskavatori, automobiļi, izdemolēti dzīvojamie vagoniņi – visa aizgājusī pasaules godība.
Atraduši mīlīgu vietiņu aizvējā, nolemjam ieturēt tējas pauzi. Puiši ar nažiem veic iekuru sagatavošanu un sāk būvēt ugunskuru. Neatrazdama sev pielietojumu, prasu, vai drīkstu iekurināt uguni ar sērkociņiem, vai arī šie vēlas praktizēt kādu no savām dzirksteļu šķilšanas nodarbēm. Nē, nē, es varot dedzināt. Ieraudzījis manus papīra sērkociņus, Markuss nosaka, ka nez vai kas prātīgs ar tiem sanāks. Pēc pāris minūtēm ugunskurs deg zilās liesmās un Markuss man velta viegli izbrīnītu skatienu. Kad ūdens uzvārījies, Markuss saplūc blakus augošo priežu jaunās skujas un iemet ūdenī – mums ir priežu tēja. Esmu diezgan pārliecināta – ja iniciatīva būtu nākusi no manas puses, Rafaēls viebtos ne pa jokam, bet tagad viņš apmierināti rūc, ka esot dikti laba. Ir jau arī.
Ik pa laikam mūs aplaimo no tāluma nākošas sniega vērpetes, bet ne uz ilgu laiku – vējš tās aizvirpina tālāk. Virs galvas pārlido gājputnu kāsis, atgādinādams, ka arī mums vajadzētu straujāk kustēties dienvidu virzienā.
– „Vai jūs zināt, kāpēc viena kāša mala ir garāka?”, Markuss nopietni vaicā.
Minam kaut ko par aerodinamiku un paužam citas dziļi zinātniskas domas.
– „Tāpēc, ka tajā lido vairāk putnu!”, Markuss paziņo un laiž vaļā lielo smējienu.
Pēc gabaliņa ceļš top aizvien draņķīgāks, tad aizvien šaurāks, līdz izbeidzas pavisam. Bijām cerējuši nonākt atpakaļ uz lielāka izmēra ceļa, tomēr neko darīt – jāmet vien riņķī un jādudina atpakaļ pa to pašu ceļu. Atceļā redzam arī vietējo šova „Jukonas zelts” filmēšanas grupu un galveno zvaigzni Giromu, slājot gar ceļa malu. Šova filmēšana esot tikai papildus nodarbe, šo vīru galvenais rūpals esot paša zelta ieguve. Vietējās nācijas iesākumā protestējušas par šova filmēšanu šajā apvidū, jo nevēlas, lai visa pasaule zinātu, ka Atlin apkaimē joprojām atrodas zelts.
Tā jau mums nebūtu iebildumu vēl mazliet pakratīties riņķī – apkaime ir skaista bez gala, bet pulkstenis jau ir seši vakarā un neko vairāk par brokastīm neesam ēduši, vēders vairs nekurkst, bet gaudo kā vilks. Tāpēc, kad esam atgriezušies mājās, uzreiz metamies virsū vieglām uzkodām, tikai tad sākam gatavot nopietnas vakariņas. Pēc tām Markuss vaicā, ko vēlamies šovakar iesākt. Kolektīvi nobalsojam par mierīgu filmu vakaru tepat mājās – Markuss uzliek mums „Never cry wolf”, jo tā filmēta Atlin un apkaimes vietās, kurās nesen esam viesojušies un varam atpazīt.
1. septembris, 55. Aļaskas road-trip diena, 303. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 0 km, kopumā 13862 km.
Izdevumi (CAN, 2 pers.)
| „Tālais” transports | – |
| Pilsētas transports | – |
| Proviants | – |
| Naktsmītnes | – |
| Izklaide | – |
| Citi | – |
| Dienas tēriņi | – |
| Road-trip kopējie tēriņi | 5958 CAN + 1268 USD |
