Kīta mezgli

Šodien beidzot saule bradā pa zemes virsu un mēs pa tās apspīdēto ceļu laižam uz Denali nacionālo parku. Tur mūs sagaida pārsteigums – visas kempinga vietas, kas atrodas tālāk parkā, ir aizņemtas. Vienīgā palikšanas iespēja šeit ir kempings, kurā nav automašīnu stāvvietas, mašīna jānovieto vairāk nekā pusstundas gājiena attālumā. Neko darīt. Tik daudz kā piebraukt tuvāk, lai izkrautu mantas, ir atļauts.

Uzslienam telti, pagatavojam pusdienas un dodamies aplūkot parku. Stāvvietā izkraujas vēl viena mašīna ar Ontario numuru – protams, kanādieši sāk pļāpāt. Kīts, līdzīgi kā Rafaēls, ir diezgan izbrīnīts par daudzajiem šejienes noteikumiem un sankcijām par to neievērošanu. Kanādā lietas notiek daudz brīvāk.

Parka teritorijā vijas ceļš pa kuru var 15 jūdzes mērot ar savu auto vai bezmaksas „shuttle” autobusu, mēs tomēr nolemjam braukt ar mašīnu, lai būtu neatkarīgāki un varētu apstāties, kur iepatīkas. Pa ceļam pieturam divās vietās, lai brīdi palūkotos uz mūsu piekto un sesto alni. Ceturto redzējām pa ceļam uz karstajiem avotiem, stāvam kādā no daudzajām meža slīkšņām.

Nonākuši līdz ceļa galam, mērojam taku, kas ved gar upi – tā nav pārāk gara un ceram tikt atpakaļ pirms lietus, kas nenovēršami tuvojas pie horizonta. Taka ir brīnišķīga – upe, kas šajā vietā top šaura, veido nelielas krāces, gar tās malām klinšu bluķi izslējuši milzīgus troļļu degunus, negaisa debesis rada nedaudz dramatisku noskaņu. Biruta Murele man veltīja dāsnu atbalstu bez nosacījumiem – te sirsnīgs paldies par iespēju turpināt ceļot un redzēt tādas vietas kā šīs!

_DSF9181

Lai arī pārvietojamies sīkiem riksīšiem, jūtam, ka lietus mākonis ir ātrāks par mums. Debesis turas, turas, līdz minūtes desmit pirms finiša tiekam pie atsevišķām lāsēm, kas top aizvien smagākas, un beigās jau virs mums gāžas sirsnīgs lietus. Auksts un slapjš. To papildina atsevišķas sniega pārslas, vējš nepalīdz. Skriešus ielecam mašīnā un uzgriežam sildītāju uz pilnu klapi. Logi zibenīgi aizsvīst un knapi redzam, kur ved ceļš.

Kad sasniedzam apmeklētāju centru, pie kura jāatstāj auto, līst pēc pilnas programmas. Ievīstāmies lietus mēteļos un domājam, kā tikt atpakaļ uz kempingu. Uz turieni iet „shuttle” autobusi, bet viens aiziet mums tieši gar degunu un nestājas, lai kā mēs mātu. Sākam jau mērot ceļu kājām, kad parādās cits autobuss. Paceļam roku un tas apstājas. Šis gan ir rezervēts tūristu autobuss, bet vadītāja apžēlojas par divām lietū mirkstošām dvēselēm. Priecīgi iekāpjam busā, kurā sēž sausi un uzkrāsojušies tūristi. Viņi un vadītāja, uzzinājuši, ka nakšņojam teltī, ar vieglu smaidu novēl priecīgu nakti, piebilstot, ka šonakt kalnos sola diezgan krietnu sniega devu.

Nonākuši tuvumā kempingam, pateicamies par vešanu un izkāpjam atpakaļ lietū. Mums ir iespēja doties taisnā ceļā uz telti vai.. paslēpties zem kanādieša Kīta uzceltās nojumes. Kīts nav uz vietas un mēs domājam, cik pieklājīgi ir okupēt viņa vietu bez atļaujas. „Ai, viņš ir kanādietis, viss būs kārtībā”, Rafaēls iedrošina un mēs iekārtojamies zem dzeltenā lietus aizsarga. Rafaēls aizskrien pēc našķiem, mēs uzgraužam kartupeļu čipsus un kaltētu gaļu. „Faktiski var uzskatīt, ka mums vakariņās ir steiks ar kartupeļiem”, mēs smejamies par savu situāciju.

Rafaēlam bija taisnība. Drīz atgriežas Kīts un viņam nav nekādu iebildumu pret mūsu atrašanos šeit. Mūsu saruna pievēršas nojumes būvniecībai un Kīts mums iemāca, kā to vienkārši uzsliet – galvenais triks ir mezgli. Mēs iemācāmies vairākus mezglus, tagad faktiski esam nojumes būvēšanas speciālisti – esam nolēmuši iegādāties vienu, jo, visticamāk, šī nav ne pirmā, ne pēdējā lietainā nakts, kad mūsu tuvumā nav nojumes, kur paslēpties.

_DSF9232

Kīts šīs prasmes iemācījies „Earth skills” nometnē, kurās var apgūt visādus senos arodus un gudrības. Viņš izstāsta, ka septembra vidū viena tāda notiks ASV ziemeļos, ja man izdotos tikt galā ar vīzas jautājumu, būtu varen interesanti tādu apmeklēt.

Lai arī esmu izdarījusi visu iespējamo, lai glābtos no mitruma (tai skaitā, kārtīgi iepakojusi kājas: sausas zeķes + plastmasas maisiņi + slapjas (vienīgās) kurpes), jūtu, ka sāku drebināties. Tā kā lietus ir nedaudz rimies, saku puišiem, kas iegrimuši diskusijā par Kanādas politiku, kas nav gluži mans interešu lauciņš, ka došos atpakaļ uz mūsu vietu un iekurināšu ugunskuru. Tas izrādās nedaudz sarežģītāk nekā parasti – samirkuši ir pat egļu pazaru parasti sausie zariņi, viņiem tās egles tādas pašķidras. Nocīnos minūtes piecpadsmit, pa tumsu meklējot sausākos no zariņiem, ar nazi šķeļot skaliņus no vienīgās mūsu rīcībā esošās sausās pagales (cirvis ir mašīnā, pusstundas attālumā, sasodīts) un pierunājot uguni tos apēst. Beidzot mana spītība uzvar uguns un manā priekšā ir kārtīgs ugunskurs, pie kura kūpināt slapjās kurpes, mitrās zeķes un plikās pēdas. Parādās arī puiši, kā paši izsakās, tikko atrisinājuši visas pasaules problēmas, un varam kūpēt visi kopā.

21. augusts, 44. Aļaskas road-trip diena, 292. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 242 km, kopumā 11394 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants
Naktsmītnes 14 USD
Izklaide 20 USD
Citi 6 USD (privāti)
Dienas tēriņi 34 USD
Road-trip kopējie tēriņi 5755 CAN + 660 USD

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s