Atbildes

„Zini, kas tam kokam lēcies?”, Rafaēls no rīta vaicā. „Es tev vakar negribēju teikt, bet koku saskrāpējis lācis”, viņš pats arī atbild. Pateicos par šo laipnību, bet labi vien ir, ka neko neteica. Es jau tā iemiegot salēcos no katra mazākā troksnīša, bet kad apvaicājos Rafaēlam, vai viņš TO troksni dzirdējis, šis tikai uz brīdi novērsās no grāmatas, nopūtās un bezsirdīgi paziņoja: „Guli!”. Kā nebūt aizmigu, bet pamodos nakts vidū, jo Rafaēls krāca kā nelabais. Bet, nolēmu šoreiz guļošos nesist, jo nospriedu, ka, ja lācis ies garām, šis nodomās, ka teltī krāc cits (pēc krācieniem spriežot ļoti varens) lācis un ar pietāti dosies prom.

Rīta gaismā šī vieta izskatās pavisam mīlīgi, ne vēsts no vakardienas drūmuma. Paēdam brokastis un drusku palasām – es iepazīstos ar izdzīvošanas grāmatā aprakstītajiem ūdens atrašanas un iegūšanas veidiem (protams, daudzi ir jaunums un pārsteigums), Rafēls ir līdz ausīm kādā romānā. Kad saku viņam, ka būtu tā kā laiks doties tālāk, viņš piekrītoši nomurmina, bet tad papildina „vēl tikai 10 minūtes”, kas, protams, nemanot pārvēršas pusstundā. Labi viņu saprotu, pati arī esmu grāmatu tārps.

Šodien tomēr vēlreiz paviesosimies Fairbanks, gribam apmeklēt universitātes muzeju. Ierodamies tieši uz filmas par dinozauru fosiliju meklējumiem sākumu – neliela ļaužu grupa ik vasaru dodas uz dažādiem Aļaskas nostūriem, lai meklētu jaunas dinozauru un citas seno laiku liecības – pēdu nospiedumus, kaulus, zobus un citas detaļas. Daļu no savāktajiem materiāliem var aplūkot muzejā. Uz akmens gozējas liels palmas lapas nospiedums – liecība, ka kādreiz Aļaskā bijis daudz siltāks klimats. Atrastās koku lapu fosilijas palīdz noskaidrot, kāda gaisa temperatūra kurā laikā bijusi, jo koku lapas ar apaļām malām aug siltākā vietā, bet ar robotām aukstākā. Pēc šo lapu proporcijas, var noteikt gaisa temperatūru, piemēram, ja šo lapu proporcija ir 50/50, tad šajā vietā un laikā vidējā gada gaisa temperatūra ir bijusi +15 C grādi.

Muzeja pastāvīgā ekspozīcija daudz uzmanības velta šejienes oriģinālo iedzīvotāju vēsturei – sadzīves īpatnībām, medību metodēm. Priecājos par ogu lasāmo – neko labāku mēs līdz pat šai dienai neesam izgudrojuši (vismaz es neesmu redzējusi). Var aplūkot Aļaskā dzīvojošo zvēru un putnu izbāzeņus, populārākais no tiem ir pie ieejas stāvošais milzu lācis Otto, pie kā bildējas vairums apmeklētāju. Es gan nobildējos pie polārlāča, sakot paldies Gunitai Aizstrautai, kas vēlēja pasveicināt Aļasku un turēties no polārlāčiem pa gabalu. Šajā ceļojumā diez vai mēs ieraudzīsim kādu dzīvu polārlāci, tāpēc nāksies samierināties ar izbāzeņa aplūkošanu. Drošāk arī. Paldies, Gunita, par atkārtotu „stutēšanu”, sveicieni arī Ievai, Edžum un Matīsam!

Muzejs stāsta arī par modernākiem laikiem – kad Aļaska nonāca krievu rokās, kad tā tika notirgota ASV, par transaļaskas naftas vada izbūvi. Interesanti stāsti ir par personībām, kuras šeit atvilināja sapnis par zeltu – daži tapa bagāti – gan atrodot zeltu, gan nodrošinot servisu daudzajiem „laimes meklētajiem”. Šķiet, otrais variants bija drošāks bizness. Vienā no stendiem var apskatīt arī dažnedažādus atrodamā zelta veidus un izmērus – sākot no tikko samanāmiem graudiņiem līdz akmeņiem kulaka lielumā. Man gan ir dikti grūti uztvert šejienes attāluma, svara un izmēra skaitļus, viss ir jūdzēs, unces, collās un citās ASV mērvienībās.

Visilgāko laiku pavadām pie nodaļas, kas skaidro ziemeļblāzmas izcelsmes iemeslus, apraksta to krāsas un formas, vietas un laiku, kad tā novērojama visbiežāk. Tā kā nepieciešamas divas dienas, lai solārais vējš atceļotu no saules un saskartos ar zemes magnētisko lauku, radot ziemeļblāzmu, man rodas aizdomas, ka ziemeļblāzmu, līdzīgi kā citas dabas parādības, iespējams prognozēt.

Tam apstiprinājumu gūstu vakarā pie ugunskura – nolēmām vel vienu nakti palikt pilsētas kempingā (šoreiz gan guļot teltī) – citi viesi man pastāsta, ka šovakar, par spīti skaidrajām debesīm, auroras iespējamības prognoze esot 2, skalā no 1 līdz 5. Esot pieejamas arī aplikācijas, ar kuru palīdzību prognozēt labāko ziemeļblāzmu novērošanas vietu un laiku. Parasti tas esot no pusnakts līdz diviem naktī. Vispār pēdējā laikā atkal varu ļoti uzskatāmi novērot, kā Kosmoss atbild. Man vienkārši ienāk prātā kāds jautājums – nez kā īsti veidojas „permafrost” vai „pingos”, kādas vietējo kopienas dzīvo kurās Aļaskas vietās, kā sauc angliski vistenes un tamlīdzīgi – visbiežāk nākamajā dienā sanāk apmeklēt izstādi vai satikt cilvēku, kas bieži vien pat bez prasīšanas vienkārši sniedz atbildi uz manā galvā mītošo jautājumu.

Šovakar pie ugunskura pļāpāju ar dažiem vāciešiem, no kuriem viens ar motociklu ceļo piecus gadus, viņam, protams, ir, ko pastāstīt. Cits jaunietis ir no Zimbabves, ne katru dienu var satikt kādu, kuru iztaujāt par šo Āfrikas valsti. Kārtējais, citu ceļotāju un uguns greznotais vakars, kas padara pasauli nedaudz mazāku un sirdi mazliet plašāku.

20. augusts, 43. Aļaskas road-trip diena, 291. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 85 km, kopumā 11152 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)