Pasveicini Latvijas prezidentu!

Viens no iemesliem, kāpēc man tik ļoti patīk šī vieta – tā atgādina Usmas ezeru, pie kura krastiem pagājušas manas bērnības skaistākās dienas. Gluži identiski šeit neizskatās – trūkst niedru un melleņu lauku plašumi, bet kopējā sajūta ir ļoti līdzīga. Tomēr šodien dodamies tālāk, jo citādi ziema sasniegs Aļasku ātrāk nekā mēs.

Apstājamies vietā, kur pēc ceļa izbūves darbiem uz ziemeļiem no Teslinas, visi būvniecībā izmantotie spēkrati vienkārši tikuši pamesti ceļa malā, lai neradītu dempinga cenas automobiļu tirgū. Tagad šie vraki ir viens no apskates objektiem. Lielākā vraku koncentrācija gan esot pārsimts kilometrus tālāk, bet, tā kā tas nav pa ceļam, tad tos mēs paliksim neredzējuši, tāpat kā vēl citas simts vietas, visu nevar pagūt. Un mēs esam no tiem ceļotājiem, kas dod priekšroku – mazāk redzēt, bet vairāk pieredzēt. Un tas parasti izdodas, ceļojot lēnām, izbaudot vietas, ļaujoties jaušībām.

Iebraukuši Jukonas galvaspilsētā Whitehorse, kas Ginesa grāmatā ierakstīta kā pilsēta ar tīrāko gaisu pasaulē, iesākumā paviesojamies Miles kanjonā un sasveicināmies ar vareno Jukonas upi. Šeit tās ūdens ir tirkīzzils, bet Markuss stāsta, ka esot braucis ar laivu gabaliņu tālāk, kur tā satiek citu upi, kas ir melna. Abas ūdens straumes plūstot blakus, bet nesajaucoties, ar kanoe var stūrēt tieši pa abu krāsaino ūdeņu robežu.

Pilsētas centrā piesēžam uz kafiju. Pēc n-tajām pašbrūvētajām un ne pārāk garšīgajām ātro uzkodas vietu kafijām, milzu latte tase ir labākas, kas ar tevi var notikt. Un, protams, interneta sesija. Uz brīdi visi iebāžam degunus kafijā un datorā, tad dodamies ieņemt kempinga vietu, sezonas laikā tas mēdzot ātri piepildīties. Kempingā beidzot tiekam arī pie karstas dušas – vēl viena mazā laime. Tīri mati, mmm.

_DSF6860

Atkal pārtapuši par cilvēkiem, braucam uz pilsētas centru, tur šodien uzstājas kāda grupa, ir piektdienas vakars. Izskatās, ka šeit sapulcējusies puse pilsētas iemītnieku. Viņi klausās mūziku, daži dejo – dažādu un vienādu dzimumu pāros, citi virpuļo vieni. Cilvēki šeit izskatās ļoti mierīgi un priecīgi. Markuss saka, ka šeit jūtas labi, jo cilvēkiem izdodas iztikt bez nosodīšanas, viņi pieņemot cits citu ar „visiem putniem”. Tu vari būt sapucējies vakarkleitā, vari būt tikko no meža iznācis – neviens uz tevi jocīgi neskatīsies.

Rafaēls pirmais pamana garu puisi zaļā kreklā ar uzrakstu „Lietuva”. „Ei, rekur tavs kaimiņš”, viņš man piebiksta. Vai tad es varētu laist garām šādu izdevību – apsveicināties ar kaimiņu.
– „Labas vakaras, braļukas”, es pieeju pie puiša.
Viņš man kaut ko atbild gari un lietuviski. Es atzīstos, ka neko nesapratu, jo esmu no Latvijas.
– „Vai tu esi no Lietuvas?”, prasu viņam.
– „Nē, nē. Bet esmu tur viesojies. Un Latvijā arī. Labdien, alus, kā tev iet? Ā, es vēl kaut ko varu pateikt. Kā tevi sauc?”
– „Zane.”
Tad viņš saka:

Burahs ir no Spānijas un priecājas, ka varu viņa vārdu kārtīgi izrunāt, parasti cilvēkiem tas nesanāk, bet austrumeiropiešu mēles esot gana lunkanas šīm skaņām. Mēs brīdi pļāpājam par dzīvi un jēgu un tad Burahs piemin, ka Latvijā viņam klājies gaužām labi. Viņš cenšas atcerēties savu paziņu vārdus un prasa, vai es pazīstu šos cilvēkus. Nepazīstu vis.

– „Kā, man šķita, ka jūs tur Rīgā visi cits citu pazīstat”.
Saku, ka tālu no patiesības tas nav, tomēr konkrētos cilvēkus nezinu.
– Jā, un jūsu bijušais Aizsardzības ministrs ir ļoti izskatīgs un laipns cilvēks. Kad es biju Latvijā, ceļoju pilnīgi bez naudas, tāpēc dažreiz klauvēju pie māju durvīm un prasīju ko ēdamu. Daži neko nedeva, citi deva. Jūsu bijušais ministrs bija dikti laipns – viņš man iedeva pārtiku, pacienāja ar Latvijas saldumiem, tie gan bija garšīgi. Mēs arī brīdi papļāpājām, bet, kad ieraudzīju ministru sievu, aizmirsu visu, ko viņš man stāstīja – tik smuka!

– Tagad viņš ir Latvijas prezidents.
– Ko? Es esmu saticis Latvijas prezidentu? Tiešām? Nevar būt! Wow!

Lai būtu pavisam droši par notikušā autentiskumu, blakus stāvošais austrāļu puisis sameklē google Latvijas prezidenta attēlus. Sākumā rādās Bērziņa ģīmis un Burahs jau krata galvu un saka, ka nē, tas nav īstais. Dažas rindas zemāk parādās Raimonda Vējoņa portrets.

– „Tas ir viņš! Tas ir viņš!”, Burahs ir sajūsmā. „Ej, pasaki viņam paldies vēlreiz no manis, labi. Vai tu viņam vari pateikt palides? Viņš mani atcerēsies, ne jau katru dienu kāds klauvē pie durvīm un prasa ēst.”

Lai arī man ir bijis tas gods patērzēt ar Vējoņa kungu viņa Vides ministra un manos Rimi laikos, šaubos, ka esmu atradusi vietu aizņemtā vīra pelēkajās šūniņās. Bet, vismaz sociālajos tīkos un šeit varu pateikt paldies, ja nu kāds no maniem lasītājiem pazīst mūsu prezidentu, nododiet, lūdzu, sveicienus no Buraha un manis.

(Neliela atkāpe. Biju tik priecīga par šo jaušību, ka nevarēju nociesties, līdz nonākšu blogā līdz šodienai, tāpēc ieliku šī stāsta īso versiju Facebook. Līdztekus priekam, sastapu arī šaubas par notikušā autentiskumu, jo Vējonis dzīvojot Ogrē, daudzstāvu namā. Varbūt tās bija bažas par to, ka prezidentam ir kāds Slēpta Māja. Atzīšos – man nav ne jausmas, kur dzīvoja vai pašlaik dzīvo prezidents, un man ir arī pilnīgi vienalga, vai viņš mīt pilī vai daudzstāvu mājas dzīvoklī. Pat Burahs nevarēja atcerēties, kurā Latvijas malā bija šī vieta, tikpat labi tas varēja būt jebkurš atpūtas namiņš, kur Vējoņa kungs bija piestājis uz atpūtas brīdi. Man šķiet, ka konkrētā stāsta kontekstā tam nav nozīmes. Un fakts, ka mūsu prezidents ir vienkārši pacienājis garāmgājēju, no labas sirds, nevis jebkāda aprēķina, jo nevarēja zināt, ka tas jelkad „nāks gaismā”, manās acīs padara viņu ļoti cilvēcisku. (Lai gan kurš šaubās par cilvēciskumu kopš Pirmās Frāzes :)).

Pēc sarunas ar Burahu mans garastāvoklis ir krietnu gabalu virs zemes, pavisam mīļa jaušība! Uz atvadām Burahs vēl samērās ar Markusu, kurš tomēr ir par vienu centimetru garāks. Markuss ir padevies ikurāti 2 metrus un 3,5 cm garš. Ja mēs sarunājamies stāvus, man pēc brīža sāk sāpēt spranda no neierastās pozas, bet Markuss uz visiem var noskatīties no augšas. Koncertos tas esot forši, bet ikdiena neesot nekāda vieglā. Viens no iemesliem, kāpēc Markuss brauc ar lielo Dodge, ir tas, ka mazākās mašīnās viņš fiziski neietilpst. Arī ceļi un mugura maksā par garo augumu.

Pašlaik šeit ir garum garas dienas – gaišs ir līdz pat 11 vakarā. Pēc koncerta izstaigājam nelielo pilsētiņu, paveramies uz vakara saules apspīdētajām ēkām un cilvēkiem, tad atgriežamies kempingā. Vēl ir gaišs, tāpēc apskatām netālu esošo hidroelektrostaciju. Cenšamies ūdenī saskatīt arī lašus, tomēr šai nodarbei gaismas nepietiek. Kad satumst vēl vairāk, Markuss mums uzliek noskatīties divas īsas filmas. „Kitturiaq”, ko uzņēmis Frank Wolf (https://en.wikipedia.org/wiki/Frank_Wolf_%28filmmaker%29), ir par diviem trakiem vīriem (no kuriem viens ir viņš pats), kas ar kanoe, brīžiem to nesot un velkot, mēroja 620 km pa Labradora plato. Ļoti ekstrēms pasākums, varat mēģināt atrast video interneta plašumos. Otrs stāsts ir tapis 60 gados par sirmu vīru Albertu, kurš mēģināja tikt augšup pa Nahani upi, jo ticēja, ka tur atrodams zelts. Filma vēsta par viņa astoto neveiksmīgo mēģinājumu. Jā, salīdzinot ar šiem cilvēkiem un arī Markusu, mēs esam galīgi dīvānceļotāji.

7. augusts, 30. Aļaskas road-trip diena, 278. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 223 km, kopumā 8126 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants 79 CAN
Naktsmītnes 20 CAN
Izklaide
Citi
Dienas tēriņi 99 CAN
Road-trip kopējie tēriņi 4316 CAN

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s