Mēs ar Rafaēlu esam diezgan pieredzējuši „atpūtnieki” – protam tikt pie uguns lietū, aši uzcelt telti, zinām salīdzinoši daudz par floru un faunu. Bet, salīdzinoši ar Markusu, esam pilnīgi zaļknābji. Viņa zināšanas teju par visām ar dabu saistītajām tēmām ir pamatīgas un, pats galvenais, tās nav tikai teorētiskas. Vienīgais virziens, kurā es joprojām jūtos spēcīgāka, ir augi un sēnes. Arī Markusa zināšanas par augiem ir labas un mēs papildinām viens otru. Piemēram, apspriežot Jukonas nacionālo augu – ugunspuķi, es stāstu par tās pagatavošanu imūnsistēmu stiprinošā tējā vai pastāstu no mammas dzirdēto stāstu, kā cara laikā tika fermentētas šī auga lapas un izmantotas zaļās tējas vietā, ne velti krieviski šo augu sauc par Ivan Čaj. Markuss, savukārt, zina teikt, ka pavasarī auga dzinumi izmantojami līdzīgi sparģeļiem un vietējie lauksaimnieki, skatoties uz ugunspuķi, prognozē vasaras garumu – cik ziedu puķei atlikuši, tik nedēļas vēl ilgs vasara. Šobrīd ugunspuķe sola nedēļas sešas, septiņas.
No sēnēm gan Markuss nejēdz ne nieka. Esmu paņēmusi Markusu līdzi savā sēņu gājienā kā lāču aizbaidītāju un rādu viņam, kuras sēnes ir ēdamas, kuras nē. Man gan ir grūti paskaidrot, kad viņš, piemēram, prasa, kā es zinu, ka apšu beka ir apšu beka. Nu, oranža cepure, melnumiem tīklots kātiņš. Bet, principā – apšu beka ir apšu beka, un viss. Kad esi iemācījies pazīt sēnes un ogas agrā bērnībā, paskaidrot, kā tu to proti, ir tāpat kā mēģināt izskaidrot dzimtās valodas gramatikas likumus (ja vien tu neesi latviešu valodas skolotājs).
Mūsu palikšanas vieta ir tieši uz Jukonas un Britu Kolumbijas robežas. Mums gan ir tikai Jukonas makšķerēšanas licence un prātojam, vai, šeit makšķerējot, varam iekulties nepatikšanās – ja nu vizulis iekrīt Britu Kolumbijā. Tomēr neviens par mums nekādu interesi neizrāda – puiši makšķerē, bet es, iemetusi somā pretlāču aerosolu, izmetu vēl vienu sēņu loku pa mežu – nu kā tu mierā nosēdēsi, kad var apšu bekas sauc. Apšu bekas ir manas sirēnas un manas maldugunis. Lai arī mežos orientējos labi, teju katru gadu pamanos sēņojot mazliet apsamaldīties. Pēdējos gados gan GPS laupa šo prieku.
Es atgriežos no meža ar kārtējo beku kravu, paziņojot puišiem sen zināmo – sēņošana ir produktīvāka nekā makšķerēšana – šie noķēruši vien aļģes un žagarus. Rafaēla lielākais sasniegums šodien ir vizuļa ieāķēšana vecā riepā. Viņš tomēr nepadodas un turpina zivju vilināšanu, kamēr mēs ar Markusu aizbrienam līdz pussagruvušam guļbaļķu namiņam, kas, visticamāk, kalpojis mednieku vajadzībām. Markuss man rāda šīs būves celtniecībā pieļautās kļūdas, kas varētu būt iemesls tās sabrukšanai; viņš prot arī galdniecības darbus.
Kā jau esat sapratuši, mēs paliekam šajā paradīzē vēl vienu dienu – pārtika mums ir gana un nakšņošana nemaksā neko. Ar Markusu mēs arī jūtamies drošībā – viņš iet gulēt kopā ar savu 12 kalibru. Kamēr es tīru sēnes, puiši sacenšas alus bundžiņas nomedīšanā. Neba ar 12 kalibra patronām. Šai šautenei ir tāds kā pārveidotājs, kas ļauj šaut arī ar dažāda izmēra lodēm, puiši šobrīd niekojas ar 22 kalibru. Tāpat troksnis ir diezgan pamatīgs, par ko es galīgi nebēdājos – jo lielāks troksnis, jo tālāk lāči. Markuss mums silti iesaka nopirkt svilpes un izmest „lāča zvaniņus”. Lai arī bijām lasījuši, ka tie nav īpaši efektīvi, tomēr nopirkām, jo domājām – labāk tāds troksnis nekā nekāds. Tomēr Markusa teiktais strauji maina domas – viņš esot dzirdējis, ka šie zvārgulīši patiesībā pievilinot ziņkārīgus lāčus, šie nākot paklausīties, kas tur tā jauki un rimti skan. Bundžiņas virzienā es gan izšauju vien pāris reizes, man labāk patīk niekoties ar saviem apšu beku kalibriem.
Šodien turpinās Markusa „meža skola” – viņš rāda Rafaēlam, kā ar mazu kabatas nazīti dabūt pie zemes diezgan nopietna izmēra koku, mūsu aci priekšā tiek uzmeistarots zāģis. Kā kāts un stiprinājumi tiek izmantos apses koka stumbrs, bet asmens ir šaura zāģa strēle, kas pārnēsājama ādas jostā.
Kad Markuss mēģina kaut ko nogriezt ar vienu no mūsu nažiem, viņš velta skatienu „jaunieši, tiešām”, viegli nopūšas, ielien savā kravas kastē un sameklē asināšanai nepieciešamos rīkus. Pavisam drīz otro dzīvi iegūst gan mūsu virtuves nazis, gan abi Šveices kabatas naži, arī Rafaēla milzu mačete. „Aha”, Markuss apmierināti paloka galvu un nošņāpj plānu tomāta ripiņu, tagad „ir kārtība”. Vācietis paliek vācietis, „ordnung muss sein”.
Šodien esmu sarīkojusi sēņu kulinārās izvirtības. Uzkodas ir sviestā cepti baltie pūpēži ar vieglu ķiploka piedevu – ar krējumu un bez tā, lai labāk var sajust pašu sēņu garšu. Kopā ar kartupeļiem servēju divas mērces – vienā ir purva beciņas, otrā ar sīpoliem un bekonu saceptas jaunās apšu beciņas, pirmās klases mērce. Esot gardi, tomēr manam viedoklim par ļoti atšķirīgo sēņu garšu, ko šodien gribēju nodemonstrēt, puiši īsti nepiekrīt – sēnes paliekot sēnes.
Vakara pusē mūsu nometnei pabrauc garām mašīna ar Kvebekas numuru. Kolīdz tā apstājas kaimiņos, Rafaēls notaurējas kvebekiešu „paroli”: „Tabarnak!” un mēs dzirdam atsaucamies: „Calisse!”. Pēc minūtes no krūmiem iznirst mollīgs kvebekietis un sāk kaut ko bērt franciski. Apjautis, ka tikai viens no mums saprot viņa sacīto, Žuljens pāriet uz angļu valodu. Viņš šobrīd ir atpakaļ ceļā no Aļaskas un viņa rīcībā ir deviņas dienas, lai atgrieztos Kvebekā. Mēs ar Rafaēlu saskatāmies – mums šim ceļa posmam bija nepieciešams mēnesis. Nu jā, bet mēs īpaši nesteidzamies. Ou, well.
6. augusts, 29. Aļaskas road-trip diena, 277. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 0 km, kopumā 7903 km.
Izdevumi (CAN, 2. pers)
| „Tālais” transports | – |
| Pilsētas transports | – |
| Proviants | – |
| Naktsmītnes | – |
| Izklaide | – |
| Citi | – |
| Dienas tēriņi | – |
| Road-trip kopējie tēriņi | 4217 CAN |
