Ceļa zīmju mežs un spēles ar uguni

Mūsu moto kaimiņš Pauls jau ir aizripinājis ceļā agri no rīta, paēdam kopīgas brokastis ar Markusu (kurš saprot, ko nozīmē normālas brokastis), atvadāmies no visiem un beidzot dodamies tālāk. Nobraukuši dažus kilometrus, pamanām norādi uz skatu laukumu. Griežam iekšā un.. tur jau priekšā ir Markusa mašīna. Lai arī viņš šeit bieži brauc garām, skats uz upi esot tik labs, ka šis vienmēr piestājot papriecāties. Markuss mums jau ir sniedzis n-tos padomus – kur braukt un ko redzēt, arī tagad viņš stāsta, kur vajadzētu apstāties nākamreiz un kā atpazīt attiecīgo vietu. Nezinu, kurā brīdī tas īsti sākās, bet vienā brīdī mēs uzsākām braukt un apstāties kopā.

Šodien atkal „uzskrējām” bizonu baram. Lielākā daļā zvēru ganījās vienā ceļa malā, bet divi brangi eksemplāri, dusmīgi rūkdami, gaidīja, kad mēs pabrauksim garām, lai varētu šķērsot ceļu. Tie dzīvnieki tuvmā ir TIK milzīgi! Negribētos ar viņiem sastapties ārpus mašīnas.

Interesantākā pieturas vieta, viennozīmīgi, ir Watson lake ceļa zīmju mežs (http://www.watsonlake.ca/our-community/sign-post-forest/) . 1942. gadā, kāds Aļaskas šoseju būvējošs amerikāņu zaldāts, kurš šajā vietā atveseļojies, sajutis ilgas pēc mājām un uzstādījis šeit savas dzimtās vietas ceļa norādi, aizsākdams ceļa zīmju izvietošanas tradīciju. Tagad šeit ir plāksnīšu un ceļa zīmju mežs – 2013. gadā saskaitītas 78 336 zīmes. Tās visas nevar apskatīt un izlasīt. Klīstam kādu stundu un bildējam, mūsuprāt, interesantākos eksemplārus. Ļoti daudzas zīmes ir no Vācijas. „Skatoties uz tām, man sāk šķist, ka Vācijā vairs nav ceļa zīmju”, Markuss joko, piebilstams, ka nesaprot, kā dažas, ļoti iespaidīga izmēra plāksnes tikušas nogādātas līdz šejienei. Es, protams, cenšos ieraudzīt kādu vēsti no Latvijas, bet nekā, tuvākās, ko atrodu, ir no Čehijas un Polijas. Apvaicājos arī vietējā informācijas centra darbiniecei, kura teju ik dienu pastaigājas pa ceļa zīmju alejām ar savu suni, vai viņa kādreiz manījusi kaut ko no Latvijas, bet viņa groza galvu – neesot vis. Būtu es iepriekš zinājusi par šādas vietas eksistenci, būtu kaut ko sadzejojusi, tagad negribu kavēt savus ceļabiedrus. Nobildējos vien ar paldies plāksnīti Mišelai – veltīju viņai laisko vakardienu, jo tā bija tieši tik meitenīga ka Mišela bija vēlējusi – ar dubļu procedūrām, mirkšanu ūdenī un tai sekojošu manikīru un pedikīru; kas par to, ka pašrocīgi veiktu.

Markuss šajā ceļa posmā pazīst katru koku, tāpēc mums nav jāsatraucas par naktsmītnes meklējumiem – vakarā mēs būšot tuvumā atpūtas vietai pie ezera, kas gan nav oficiāls kempings, bet neviens neiebilstot, ja tur paliekot arī pa nakti. Ja nu kas, vietas pieskatītājs esot labs viņa draugs, lai mēs esot bez bažām.

Iebraucot nometnes vietā, esam bez valodas. Šī ir skaistākā naktsmītne, ko esam redzējuši. Un bez maksas. Free is good. Uzceļam teltis, tad dodamies īsā pastaigā pa apkaimi. Beidzot. Te ir sēnes! Apšubekas un citas bekas! Pāris minūtēs salaužu vakariņu tiesu, pie rokas ir arī tēja – ugunspuķes, mežrozītes, pelašķi, baltais āboliņš un kāds vietējais augs, kas esot labs tējai. Kamēr es brūvēju vakariņas no dabas labumiem, puiši spēlējas ar uguni.

Rafaēls ir ļoti ieinteresētas dabā izdzīvošanas lietās, bet Markuss ar to nodarbojas visu dzīvi, viņš ir kā staigājoša enciklopēdija. Viņš demonstrē Rafaēlam vairākus uguns iegūšanas veidus bez sērkociņiem un šķiltavām, kā arī uzbūvē kartupeļu vārīšanai „zviedru uguni”, kuru gan esot izgudrojuši somi, ziemā karojot ar krieviem. Princips vienkāršs kā zeme – bluķītis tiek pāršķelts uz pusēm, abas daļas novietotas vertikāli uz zemes nelielā attālumā, starp pusēm ievietojot sausas skaidas un skaliņus. Sākumā deg tie, bet uguns lēnām pāriet uz bluķa pusēm, apņemot uz tā stāvošo katliņu. Vienkārši un ģeniāli! Rafaēls tiek arī pie virknes citu padomu – kā iegādāties labu cirvi, uzbūvēt mežā patvērumu, uzvārīt ūdeni, kad nav pieejams trauks, un tā tālāk. Viņam acis spīd gan klausoties, gan izmēģinot jaunās prasmes.

„Zini, ko es šorīt konstatēju”, Markuss jautā un pats atbild, „manā mašīnā jau kādu laiku ir Latvijas degvīns”. Tik tiešām, viņš izvelk no krājumiem Stolichnaya. Nezinu, vai šņabis ir īstā lieta, ar ko dikti lepoties, bet līdz šim manā pieredzē šis produkts ir visplašāk pārstāvētais mūsu valsts ražojums, kuru esmu redzējusi kā Ņujorkas bāros tā džungļu būdiņās Dienvidamerikā. Jā, arī šprotes un biezpiena sieriņi, saldumi un citi labumi ik pa laikam tiek manīti visneticamākajās vietās, tomēr Stolichnaya ir grūti pārspēt.

Es gan brīdinu puišus, ka tautas gudrība vēsta, ka nevajag jaukt sēnes un alkoholu, tomēr nospriežam, ka abi produkti nelielās devās mūs nepiebeigs. Tā nu mēs vakarējam ezera, ugunskura un zvaigžņu sabiedrībā, šovakar Markuss mūs izklaidē ar saviem stāstiem. Strādājot Kanādas ziemeļos nakts maiņās, viņš ziemas spelgonī, mīnus 50 grādos, teju katru nakti varējis vērot ziemeļblāzmu izrādes. Mēs abi ļoti ceram, ka šajā braucienā mums izdosies redzēt kaut vienu.

Markusa galvenā aizraušanās ir kanoe braucieni. Viņš mērojis vairāk nekā 15 000 km ar kanoe, kādreiz braucis kopā ar draugu, kurš esot saslimis, tāpēc tagad dodas šajos braucienos viens. Viņš atzīst, ka īsti prātīgi tas nav, pirms mēneša, par spīti milzīgajai pieredzei, gandrīz noslīcis. Šie braucieni ilgst dienas, nedēļas, citreiz mēnešus. Ilgākais laiks, ko viņš pavadījis „mežā”, ir seši mēneši. Nav brīnums, ka Markuss šo to saprot no izdzīvošanas nekurienē. Viņa galvenais informācijas un iedvesmas avots ir Mors Kočanskis, pasaules zvaigzne izdzīvošanai dabā – šeit links: https://en.wikipedia.org/wiki/Mors_Kochanski.

Viens no skaistākajiem stāstiem ir no kanoe brauciena Kanādas ziemeļos, kad kopā ar draugu vairākas dienas airējuši pa ezeru, līdz pamanījuši, ka kalns otrpus ūdens klajam izskatās pavisam jocīgi – tas mainās, bet nevar saprast, kas īsti notiek. Pirmajā brīdī Markuss nav ticējis drauga izvirzītajai teorijai, bet, ieskatoties ciešāk, sapratis, ka viņam taisnība. Visu pretējo krastu klājis milzīgs Kanādas aļņu bars (caribou), kas pārvietojies un to ķermeņi veidojuši viļņošanās efektu. Šie ātri irušies uz otru krastu, lai redzētu tuvāk notiekošo brīnumu. „Sākumā mēs fotografējām kā traki, steidzāmies, bet tad sapratām, ka dzīvnieki no mums nebaidās un viņu daudzums ir teju neaptverams. Mēs uzcēlām nometi un turpinājām vērot aļņus. Un ziniet, cik ilgi tas turpinājās? 36 stundas. Mēs skaitījām 10 minūtes dzīvniekus un tad sareizinājām ar laiku. Pēc mūsu aptuvenajiem aprēķiniem, barā bija 50 – 80 000 dzīvnieku. Un tad, vienā brīdī, viss palika kluss – vairs neviena dzīvnieka. Karibu bija prom”.

5. augusts, 28. Aļaskas road-trip diena, 276. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 433 km, kopumā 7903 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)