0. jūdze

No rīta Rafaēls kaut kur pazūd un pēc brīža atgriežas ar divām kūpošām kafijām un sviestmaizēm. Pārmaiņas pēc šorīt ieturam drusku citādas brokastis. Atstājam paldies zīmīti jaukajai saimniecei, kas šobrīd nav uz vietas, un laižam tālāk. Pēc kilometriem desmit iestūrējam Dawson Creek pilsētā, iegriežamies vietējā Walmart, lai iepirktu pārtiku – jo tālāk uz ziemeļiem brauksim, jo viss kļūs dārgāks. Pieturam arī šejienes informācijas centrā, lai paķertu Britu Kolumbijas kartes un uzzinātu, ko pa ceļam varēsim apskatīt nākamajā posmā. Šejienieši ir malači – sarindojuši pa ceļam esošās naktsmītnes secībā, ar attālumu norādēm, katrā vietā pieejamajiem servisiem, atzīmētas degvielas uzpildes vietas. Vienkārša A4 lapa, bet tik noderīga – nesaprotu, kāpēc visi info centri ko tādu nedara. Ceļojot pa Kanādu, nekādas kartes iepriekš pirkt nav nepieciešams. Iebraucot jaunā provincē, vienkārši jāpietur pie info centra, kas nodrošinās ar bagātīgu materiālu klāstu par savu provinci un bez maksas.

Dawson Creek ir slavena vieta – šeit ir sākuma punkts Aļaskas lielceļam. Līdz šim esam mērojuši 6700 km, priekšā vēl 2450 km pa šo ceļu. Šoseja uz Aļasku tika uzbūvēta 2. Pasaules kara laikā, 1942. gadā. To būvēja ASV, lai aizsargātu Aļasku no Japānas uzbrukuma. Garais ceļš tika uzbūvēts rekordīsā – 9 mēnešu laikā, procesā piedalījās 11 000 karavīru un 16 000 civilo iedzīvotāju. Mēs, protams, nobildējamies pie „0 punkta” un tad uzsākam braucienu pa slaveno ceļu.

Pa ceļam aplūkojam vēsturisku ceļa posmu, kurā joprojām labi kalpo viens no oriģinālajiem 133 tiltiem. Viss tilts – tā segums un balsti būvēti no koka – varen iespaidīga konstrukcija. Tālākajā ceļā nekādi diženi apskates objekti nav – braucam tik uz priekšu pa vientuļu ceļu. Vientulības sajūtu vēl vairāk pastiprina lietus – teju visu dienu gāž. Mūs sāk mākt aizdomas, ka arī šonakt gulēsim motelī – nav nekāds prieks pamatīgā lietū būvēt telti un gatavot vakariņas.

Šodien klausāmies lietus mūziku, viens no klasiskajiem skaņdarbiem ir Doors izpildītais „Riders on the storm”, izbaudām šo un citas 11 minūšu dziesmas, šodien tādas faktiski vairs netiek rakstītas. Tad mašīnu pieskandina Dženisa Džoplina. Un tad – akal Niks Keivs. Saku Rafaēlam, ka Keivs un Bovijs ir kā vīns – jo vecāks, jo labāks. Man patīk arī abu kungu agrīnā daiļrade, tomēr pēdējie albumi ir labāk izturēti, nobriedušāki.

Šodien Rafaēls mani izklaidē ar zinībām no savas izdzīvošanas grāmatas. „Vakar izlasīju kādu padomu, kas man nebūtu ienācis prātā. Iedomājies, kāda cilvēku grupa bija pamatīgi apmaldījusies nekurienes vidū, bez sajēgas par savu atrašanās vietu un bez telefona zonas. Viņi nocirta garu koku, uzgāza to elektrolīnijai, pārraudami vadus. Pēc laika ieradās elektriķi, lai novērstu kaitējumu, un cilvēki tikuši izglābti. Ja nav pieejams cirvis, jāmēģina nodedzināt koka elektrības stabs, panākot to pašu rezultātu. Ekstrēmās situācijās jādomā radoši, jāimprovizē”.

Visas pa ceļam redzamās apdzīvotās vietas veido sagrabējis motelis, strādājoša vai vairs nestrādājoša degvielas uzpildes stacija, bodīte un daži naftas ieguves strādnieku vagoniņi. Ir nepieciešama aptuveni pusminūte, lai šķērsotu šo „civilizāciju”. Mūsu nakšņošanas vieta Fort Nelson ir nedaudz lielāka. Tā kā lietus nav rimies, pēc teju visu šejienes moteļu cenu aptaujas, izvēlamies lētāko, kurā pieejams internets. Uzpildām arī degvielu, kas šeit ir par 25 centiem dārgāka nekā vietā, kur uzpildījāmies iepriekš, bet citas izejas nav – mašīna grib ēst. Mēs arī – lai neaizlaistu postā šodien nopirktos jūras produktus, ieslēdzam vannasistabas tvaika nosūcēju, uzstellējam tur savu gāzes plītiņu un pagatavojam vakariņas. Es ar bažām ik pa laikam paveros uz dūmu detektoru, tomēr tas protas un paliek kluss. Ieslēdzam arī televizoru – laika prognoze nav diez ko priecējoša – visas turpmākās dienas tiek solītas aukstas un lietainas. Ātri jābrauc tālāk.

2. augusts, 25. Aļaskas road-trip diena, 273. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 464 km, kopumā 7164 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)