Bebru pievilinātie eiropieši

Stāsti

„Klau, slienies augšā, mums jāpazūd no šejienes, kamēr vēl negāž”, saku Rafaēlam. Viņš vēl kūņojas pa telti, kamēr es jau sāku nojaukt virsējo slāni. Apkārt staigā pelēki padebeši un Pērkoņtēva lamas atskan arvien tuvāk. „Eu, tiešām, mums ir maksimums 10 minūtes, es pat teiktu 5”, novērtēju situāciju. Rafaēls izlien no telts kopā ar pirmajām lietus lāsēm. Mērkaķa ātrumā nojaucam iekšējo slāni, sametam visu mašīnā un zūdam prom.

Pa ceļam izbraucam caur lietus pārņemto Heclas ciematiņu un, tā kā neesam ēduši brokastis, nopērkam ciema vienīgajā bodē kafiju un mafinus Rafaēlam. Es sagrabinu no bagāžnieka maizi un humusu. Lietus nemudina mūs šeit uzkavēties ilgāk, tāpēc laižam tālāk uz Dauphin. Ceļš ir plats, taisns un lēzens – garlaicīgas kalngals. Ik pa laikam purvainajās ceļmalās pavīd 10 māju ciematiņi, mēs spriežam par cilvēku spēju dzīvot šādās vietās. Vēl mūs pārsteidz nelielas būdiņas, kas izvietotas uz laukiem – tās ir pāris kvadrātmetrus lielas, ik pēc metriem 50, kopskaitā ap 10, 20, atkarībā no lauka lieluma. Izvirzām dažādas teorijas, kāpēc tās tur atrodas, bet neviena nešķiet pietiekami loģiska. Centīsimies apvaicāties vietējiem.

Pusdienlaikā iestūrējam Dauphin un, ieturējuši vieglas pusdienas, dodamies apskatīt šejienes Brīvdabas muzeja radinieku. Šeit atceļojusi neliela baznīciņa, skola, mednieka namiņš, veikals, dzīvojamā ēka un vigvams. Var izpētīt arī ratus, suņu kamanas, kanoe. Centrālajā ēkā apskatāma kolekcija, kas stāsta par reģiona vēsturi, vietējiem iedzīvotājiem un imigrantiem. Pamatiedzīvotāji jeb aborigēni Kanādā iedalās trīs grupās – Pirmās Nācijas, kas ir Ziemeļamerikas indiāņu pēcteči, Metis, kas ir Eiropiešu (pamatā francūžu, skotu un angļu) un indiāņu asiņu sajaukums un Inuīti, kas dzīvo Arktikā un ko mēs bērnībā pazinām kā Eskimosus, bet tagad šis vārds skaitās teju tikpat necienīgs kā nēģeris. Tas tāpēc, ka vārdu Eskimoss, kas nozīmē „jēlās gaļas ēdāji”, Inuītiem piešķīruši baltie ieceļotāji un šis apzīmējums vairumam šķiet aizvainojošs. (P.s. Atvainojos, ja kādu terminu pārtulkoju neadekvāti). Kanādas pirmiedzīvotāji šeit mīt jau vairāk kā 15 000 gadus un tagad veido 4,3% no valsts populācijas. No pilsētām visvairāk pirmiedzīvotāju apdzīvotā ir mūsu nesen apmeklētā Vinipega.

Kamēr dzīvojamies pa muzeju, laiks ir uzlabojies un parādās cerība, ka arī šonakt varēsim nakšņot kempingā. Šoreiz drošības pēc apvaicājamies arī vietējiem, vai viņi ieteiktu apskatīt Riding Mountain nacionālo parku un visi saka, ka jā – tas esot skaists kā bilde. Ir arī – neliels ceļš vijas caur egļu mežiem, kuros spoguļojas dzidru ezeru klaji un arī purvainas slīkšņas, kurās savas pilis sacēluši zvēru pasaules arhitektūras guru – bebri. Īstenībā tieši šie dzīvnieki ir galvenais iemels eiropiešu lielajai interesei par Ziemeļameriku. Savulaik Eiropā bebru ādas cepures bija absolūts modes kliedziens un tāpēc šie zvēri Vecajā pasaulē bija pamatīgi izķerti, bet Kanādas ziemeļos mudžēt mudžēja, attiecīgi zvērādu bizness krietnus gadus bija galvenais rūpals un reģiona attīstības iemesls.

Pa ceļam pieturam pāris vietās, lai mierīgāk aplūkotu kādu no daudzajiem ezeriem, kā arī piestājam pie vietas ar amizantu nosaukumu „Wishing well” – tur neliela dārza vidū ir aka, kurā var iemest monētu kopā ar vēlēšanos. Abi krietnu brīdi stāvam, pārcilādami tās, līdz teju vienlaicīgi ielidinām monētas ūdenī. Šoreiz mana vēlēšanās saistīta ar profesionālo jomu un, lai tā piepildītos, būs jāiegulda pamatīgs darbs. Bet, nepamēģināsi, neuzzināsi, vai tas ir iespējams.

Iekārtojušies kempingā un mazliet atvilkuši elpu, aizstaigājam līdz ezeram, kas atrodas 10 minūšu gājiena attālumā. Ieņemam galdiņu ūdens malā un ķeramies pie ierastajām nodarbēm – Rafaēls lasa, es rakstu. Vienā brīdī konstatēju, ka šeit dzīvo arī internets, attiecīgi rakstīšana top neproduktīvāka, jo ir tik daudz vilinājumu. Netālu no mums puisis uz čella spēlē klasisko mūziku, piešķirdams vakaram viegli gaisīgu noskaņojumu.

Šovakar ir Rafaēla kārta gatavot – top makaroni ar jūras veltēm. Pieklājības pēc piedāvāju palīdzību, bet priecājos par atteikumu – varu mierīgi parakstīt. Šovakar esam paņēmuši kempinga vietu ar elektrību (tas maksā papildus 5 CAN), gribu izmantot iespēju un mierīgi parakstīt, lai nav jādomā par to, cik laika atlicis līdz datora atslēgšanās brīdim. Vakariņas sanākušas gardu gardās, par spīti apstāklim, ka Rafaēls apgalvo, ka galīgi nemāk gatavot. Tad sieviešu tualetē kolektīvi noberžam traukus, vēl brīdi pavakarējam, līdz lietus mūs aizdzen gulēt.

16. jūlijs, 8. Aļaskas road-trip diena, 256. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 399 km, kopumā 3126 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)

„Tālais” transports 60 CAN
Pilsētas transports
Proviants 10 CAN
Naktsmītnes 32 CAN
Izklaide 8 CAN
Citi
Dienas tēriņi 110 CAN
Road-trip kopējie tēriņi 1253 CAN

2 komentāru

  • Paldies Zane, par interesantajiem rakstiem.
    Izlasīju “Pingvīnu” un iegriezos šeit pēc turpinājuma.
    Starp citu, vai “wishing well” ir realizējies?

    • hehe. ja godīgi, neesmu droša, ka atceros, ko vēlējos. bet, ja tas bija “uzrakstīt grāmatu” (kas ir pilnīgi iespējams), tad jā 🙂

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.