Lielais Nekas un pirmais lācis

Rītu sāku ar peldi ezerā. Jūtos gandrīz kā Usmā – jāiet krietns gabals, kamēr ūdens sasniedz dziļumu, kurā var peldēties, nesitot ceļus un elkoņus gar ezera dibenu. „Tas skaitās kā duša!”, priecīgi paziņoju Rafaēlam, kurš lien ārā no telts, viņa iecienīto teicienu. Paralēli brokastīm izklaidējos, bildējot nelielus, vāverēm līdzīgus zvēriņus, kurus vietējie sauc par tamia. Dēļ žiglās dabas viņi izpelnījušies arī iesauku „mazie šveicieši”. Zvēriņi nemaz nebaidās un nāk diezgan tuvu galdam, lai izdiedelētu kādu maizes drusku vai ko citu ēdamu. Uzvārām matē, piebeidzam avokadomaizes un, Bobam Mārlijam fonā žūžojot, novācam nometni.

Šodien es esmu pie stūres. Man joprojām jāpierod pie automātiskās kārbas, bet kopumā mašīna ir paklausīga. Kādā pilsētā Rafaēls liek man nobraukt malā un ar tekstu „iesim nopirkt tev to kukaiņu indi”, kāpj ārā. Ā, beidzot man pielec – mēs esam apstājušies pie aptiekas. Kopumā es dzīvoju ne visai apdomīgi. Lai arī man ir nejauka alerģija pret bišu indi anafilaktiskā šoka veidā, līdz šim apkārt staigāju bez pretindes. Tagad, dodoties uz gana nomaļu pasaules nostūri, esam tomēr nolēmuši šo risku likvidēt un iegādāties injekciju. Sākumā glīta aptiekāre saka, ka bez receptes man tā nepienākas, bet Rafaēls šo apvārdo un, pamatojoties uz manu eksotisko izcelsmi, pie mantas tiekam. Prieks gan ir ļoti, ļoti nepieklājīgi dārgs – 109 Kanādas dolāri, bet ko tur padarīsi.

Ap pusdienlaiku iebraucam jaunā provincē – Ontario, šeit degviela ir nedaudz lētāka. Pielejam pilnu bāku un tomēr nomaināmies, jūtos nedaudz sagurusi pēc zvaigžņu vērošanas pagājušonakt. Esam tikko izbraukuši cauri kādai pilsētai, kad ar perifēro redzi piefiksēju kaut ko melnu kūņojamies ceļmalas zālē. Manām smadzenēm nepieciešamas pāris sekundes, lai pārtulkotu, ka tas, ko es redzu, nav vis suns, kā man iesākumā šķita, bet gan… lācis!
– „Lācis, lācis!!!”, brēcu Rafaēlam.
Viņš pamet acis aizmugurējā spogulī: „O, jā, tiešām”.
Un mēs esam diezgan civilizētā apvidū, netālu ir mājas.
– „Tā, pastāsti man vēlreiz, kā jāuzvedas, kad sastopam lāci”, es pagriežu mūziku klusāk un esmu pati uzmanība.
– „Nūūū, vislielākā kļūda ir pagriezt muguru un bēgt. Vislabākais risinājums ir, pārvietojoties pa mežu, uzvesties skaļi, lai lāči nenāktu ne tuvumā. Ja nu tomēr nākas satikties un lācis neiet prom vai pat sāk tuvoties, tad jāpaceļ rokas augšā un jāizliekas pēc iespējas lielākam, jātrokšņo un jābaida viņš prom”, Rafaēls izklāsta savas zināšanas.
„Esmu dzirdējusi arī teoriju, ka jāizliekas par beigtu”, saku Rafaēlam.
„Nu nezinu, man šķiet, ka tad lācis var pienākt un nokost kumosiņu, lai par to pārliecinātos”, Rafaēlu šī pieeja nepārliecina. „Labi, ka būsim Aļaskā, pārjautāsim vietējiem. Un nopirksim pretlāču aerosolu”, viņš sola.

Pēc šī atgadījuma krietnu brīdi manas acis ir platas kā pogas, bet lēnām tas mainās. „Laipni lūgta Kanādā, šeit ir viens Liels Nekas”, Rafaēls saka, kad mēs esam kādus 100 km braukuši bez ērā ņemamām civilizācijas pazīmēm. Mums šķita, ka ziemeļu ceļš būs kalniem klāts, bet te ir līdzens – apkārt meži un meži. Vienā brīdī nogurums uzvar un es uz stundu izslēdzos. Kad pamostos, atvainojos Rafaēlam par šo faktu. „Viss kārtībā”, viņš atbild, „ar mani ir Led Zeppelin”.

Mums ir divas iespējas nakšņošanai – pirmajā vietā nonākam samērā agri un Rafaēls saka, ka ir spēka pilns nobraukt vēl 100 km līdz nākamajai pilsētai. Piebilstu, ka, ja turienes kempings mums nepatiks, varētu būt sarežģīti, jo nākamā vieta ir tālu. Vēl cita iespēja ir doties sānu ceļā un pārnakšņot nacionālajā parkā.

Tā arī ir – nākamās pilsētas kempings ir pašā centrā un Rafaēls tam pastūrē garām. Tomēr, kad tiekam līdz nacionālā parka ceļam, izrādās, tas ir tālāk nekā mums šķita, tāpēc nevaram atļauties greznību braukt līdz tam turp un atpakaļ – bākā ir tik degviela, cik ir. Nekas cits neatliek kā vakara saules pavadībā stūrēt vēl 200 km. „Nākamreiz es tā nedarīšu”, sola Rafaēls. Viens no galvenajiem riskiem uz ceļa ir aļņi un saulrieta laikā sākas „moose’o’clock”, jābrauc pagalam uzmanīgi. Esam iepriekš izrunājuši, kā pareizi jārīkojas, ja uz ceļa parādās alnis, bet apgalvot, ka stresa apstākļos es tā tik tiešām rīkošos, īsti nevaru.

Es būtu gatava griezt iekšā arī kādā sānu ceļā un celt telti nekurienes vidū, bet Rafaēls baidās no liekiem degvielas tēriņiem, mani drusku attur doma par lāčiem. Lai arī kā, garo ceļa gabalu izdodas pieveikt un, ieraudzījuši pirmo kempinga norādi, šaujam iekšā. Laipna sieviete ierāda mums vietu un ir ar mieru paņemt uz nakti uzlādēt manu datoru. Pārējie viesi guļ motelī vai kemperos, mūsu rīcībā ir visa pļava. Tā kā ir tik vēls, sadalām pienākumus – Rafaels būvē un iekārto telti, es gatavoju vakariņas. Šovakar jātiek vaļā no kūpinātas aļņa gaļas, lai tā nesabojājas. Sacepu to ar sīpoliem un ķiplokiem, pierīvēju klāt burkānu, beigās iemaisu nedaudz Filadelfijas siera. Tikmēr otrā katlā ir novārījušies kartupeļi un varam tikt pie vakariņām. „Diezgan radoši”, Rafaēls novērtē rezultātu un nofotografē to mammai atrādīšanai, lai zina, ka viņas devums nav aizgājis postā, bet gan mūsu izsalkušajos vēderos. Šodien esam pavirzījušies teju vēl 700 km uz ziemeļiem un diena šeit ir nepiedienīgi gara – paspējam nomazgāt traukus, aizdoties nelielā pastaigā pa kempingu un tikai tad sāk satumst. Lai arī vieta ir klaja un ideāli piemērota zvaigžņu vērošanai, sagurums iedzen mūs teltī. Būs vēl citas zvaigžņotas naktis.

p.s. Neliels paskaidrojums par finansēm. Jau iesākumā bija skaidrs, ka ceļojums ar auto, Kanādā un ar Rafaēlu neiekļausies 25 USD dienā. Jāteic, es pat īsti nezinu, ar ko rēķināties, domāju pēc pāris nedēļām būs skaidrība. Domāju, ka izdevumu fiksēšana ir veselīga un jums interesanta, tāpēc turpināšu tos publiskot. Pašlaik norādītās summas būs Kanādas dolāros (USD ir par aptuveni 25% vērtīgāks) un 2 personām.

10. jūlijs, 2. Aļaskas road-trip diena, 250. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 687 km, kopumā 1281 km.

Izdevumi