Ar malku uz mežu

Sen nebijis gadījums – šorīt esam augšā pirms sešiem. Aši ieskrienam dušā, kuru, iespējams, neredzēsim pāris dienas un, padzēruši brokastīs tasi melnas kafijas, nonesam lejā mantu kaudzi un kopā ar to satilpstam auto. Mūsu pirmais pieturas punkts ir otrā Monreālas pusē, kur dzīvo Rafaēla māsa Ženija un viņas vīrs farmaceits Vincents, ar kuru jau esmu redzējusies. Vēl mums pievienojas Simons – Rafaēla vecāki ir šķīrušies un viņa mamma tagad draudzējas ar Simona tēti. Abu vecāku satikšanās savedusi kopā jauniešus, kas labi saprotas un tagad pavada laiku kopā.

Pāris stundas braucam pa Kanādas teritoriju austrumu virzienā, tad šķērsojam ASV robežu. Protams, es saņemu vislielāko uzmanību un visvairāk jautājumus. Tomēr katra robežsarga sejā atplaukt smaids, kad uz jautājumu, kur mēs ar Rafaēlu iepazināmies, mēs atbildam: „Antarktīdā”.

Klīstam pa Walmartu un ievācam proviantu tuvākajām četrām dienām. Es beidzot varu atjaunot arī savus dzijas krājumus. Bet kopumā pēc šīs iepirkšanās esmu vieglā šokā – sen nebiju redzējusi tādu resnu cilvēku koncentrāciju. Man nav nekas pret dažādu izmēru cilvēkiem, pati arī neesmu nekāda spalviņa, tomēr šeit cilvēki ir tik milzīgi, ka lāga nevar paiet, tāpēc pa veikalu pārvietojas uz braucamiem ratiņiem. Jo mazāk staigā, jo resnāks paliec. Jo resnāks paliec, jo mazāk staigā.

Vēl kāds pārsteigums man ir malkas pirkšana par naudu. Mēs braucam uz kempingu meža vidū un man „braukšana uz mežu ar malku” šķiet visai neloģisks pasākums. Aptuveni desmit pagaļu saišķis maksā no 3 līdz 4 USD, nemaz nenojautu, ka manā šķūnī ir tādas bagātību rezerves (droši vien nu jau vairs nav).

Dziju esmu aizmirsusi bagāžniekā, bet rakstīt negribas, tāpēc izklaides nolūkos mācos franču valodu. Es uzrakstu vārdiņus pa tēmām angliski, DžīEs blakus franciski, tad es pierakstu izrunu pēc dzirdētā. Atkal jau sastopos ar nespēju izrunāt dažas skaņas, bet kopumā man veicas labi. Pāris stundu laikā iemācos vairāk kā 100 jaunus vārdus. Tagad, klausoties ceļabiedru sarunās, ik pa laikam nepazīstamo skaņu jūrā uzpeld kāds pazīstams vārdu baļķis.

Puiši tika solījuši, ka šoreiz būs Īsts Kempings, būsim nekurienes vidū. Tomēr, ieraugot vietu, atkal nogrozu galvu – šejieniešu izpratne par nekurieni būtiski atšķiras no manējās. Laikam ceļošana pa civilizācijas nesabojāto Latviju ir mani ļoti izlaidusi.

Sākam iekārtot nometni, puiši būvē teltis, Ženija revidē pārtikas krājumus, es ķeros pie ugunskura iekurināšanas. Kad apkārt ir egles, tas ir vieglāk par vieglu – apvienojot mazos pazares žagariņus un sauso malku, jau pēc pāris minūtēm mums ir pieklājīgs ugunskurs. Saņemu uzslavas par ātro uguns radīšanu. Mums ir arī atšķirīgi uzskati par kurināšanu – šejieniešiem šķiet, ka aizdedzināšanas šķidrums ir neatņemama kurināšanas procesa sastāvdaļa, man šķiet, ka tā ir uguns aizvainošana. Lai arī tas nav atļauts, aizeju uz mežu palasīt sausos žagarus, nudien nesaprotu, kā tas var kaitēt dabai. Drīz man pievienojas arī puiši ar cirvjiem un viens nokaltis baļķēns atceļo uz mūsu nometni. Sadzirdējuši cirvja skaņas, pie mums atnāk ciemos kaimiņi. Nē, nē, ne jau lai aizrādītu, bet gan informētu, ka šajā kempingā malka ir par brīvu. Saskaldītā malka jau ir beigusies, mēs atripinām dažus bluķīšus. Tie gan ir mazliet mitri un uguns dūmo. Šovakar viss mežs ir pilns maziem pilieniņiem, ar mitrumu pievilkusies ne tikai malka, bet arī mūsu drēbes, teltis, pārtika. Biju paņēmusi līdzi ziemas cepuri kā joku, bet šovakar sēžu ugunskura dūmos un priecājos par šāda aksesuāra esamību. Šķiet, mitrais un aukstais laiks liek arī odiem drebināties pa kaktiem, un šonakt varam iztikt bet kaitinošās aplidošanas.

1. jūlijs, 241. ceļojuma diena

Izdevumi