Jāņuzāļu pļavā

Mēs sēžamies auto un braucam iepirkties – jāatjauno pārtikas krājumi un gribam iegādāties karti un ceļvedi Kanādas ceļojumam. Pēdējo gan tomēr neatrodam – šeit visas grāmatas ir franču valodā, kas der Rafaēlam, bet neder man, nospriežam, ka pie ceļveža labāk tiksim ASV. Rafaēlu nav jāiepazīstina ar manu aptieku interesi, viņš pats piedāvā apciemot savu māsas vīru, kuram pieder divas Monreālas aptiekas.

Vincentu ieraugu vēl pirms ieiešanas aptiekā – viņa ģīmis gozējas uz aptiekas skatloga uzlīmes veidā. Drīz aiz letes ieraugu arī oriģinālu, farmaceits saimnieko medikamentu sadaļā, pārējo aptiekas daļu apkalpo cits personāls. Šejienes aptieka nemaz nelīdzinās mūsējām, bet vairāk atgādina mazu piemājas veikalu – šeit var iegādāties ne tikai medikamentus un ķermeņa kopšanas līdzekļus, bet arī saimniecības preces un pat pārtiku. Izmantojot „ģimenes stāvokli”, šoreiz varu apskatīt un fotografēt, ko vien vēlos, tai skaitā tikt arī darbinieku telpās. Pie aptiekāra iztaujāšanas gan šodien netieku, jo viņš ir aizņemts tiešajos darbos, bet sarunājam, ka brīvākā brīdī Vincents man pastāstīs sīkāk par šejienes aptieku dzīvi.

Vēl šodien man ir jānonāk pļavā, kā tas piederas Līgo vakaram. Kad paziņoju šo vēlmi Rafaēlam, viņš šķībi paskatās, bet ir ar mieru – ja man vajadzīgi zaļumi, es tos dabūšu. Atpakaļceļā līkumojam pa mazām ieliņām un Rafaēls prasa, vai ceļamalā augošie laksti būšot gana labi. Atbildu, ka tas ir plāns B, tomēr priecātos par īstu pļavu. „Zane, Zane, ko tu man liec darīt”, viņš nopūšas, tomēr paklausīgi vizina mani pa mazām ieliņām un meklē pļavu. Tad Rafaēlu apmeklē atklāsme, ka bērnībā vienas ielas galā bija neapgūta teritorija un viņš cenšas atcerēties, tieši kuras. Pēc pāris mēģinājumiem esam klāt. Lai arī tagad šis apvidus ir krietni blīvāk apdzīvots, pļava ir uz vietas un es tieku zaļumos. Te ir viss, ko jāņubērna sirds var vēlēties – sarkanais āboliņš, dzeltenās dedestiņas, zilie vanagzirņi, baltās madaras. Un pilns ar margrietiņām. Saplūcu krietnu pušķi un kopā ar smaidu līdz ausīm izlienu no pļavas. „Nu, laimīga?”, Rafaēls vēl drošības pēc pārjautā, lai gan atbilde, kā mēdz sacīt, ir „uz sejas”.

Tā kā esam vecmāmiņas mājas reģionā, iebraucam apsveicināties. „Es esmu viņas mīļākas mazdēls”, Rafaēls paskaidro, „bet to viņa droši vien saka visiem”. Vecmāmiņa, kā jau vecmāmiņas, ir sirsnīga un omulīga. Rafaēls stāsta, ka viņa augusi 12 bērnu ģimenē un, kad gatavo ēst, tad joprojām tas tiek darīts „armijas mērogā”. Es to ļoti labi saprotu – lai arī nāktu no tikai 5 cilvēku ģimenes, es arī īsti neprotu gatavot vienam vai diviem cilvēkiem, šķiet, ka ar tādu ēdiena daudzumu nav ko ķēpāties. Vecmāmiņas dārzā ir viena uzparikte, kādu neesmu redzējusi – „šūpuļdīvāns”, kas šūpošanās kustību nodrošina nevis ar stiprinājumu augšā un brīvu kustību šurpu turpu, bet gan kustoties uz sliedēm – izskatās amizanti, bet viss darbojas. Vēl vecmāmiņas dārzā ir puķu pilns un, par spīti protestiem, mana puķu kolekcija tiek papildināta ar krāšņu pujeni. Augu nosaukumi ir vieni no tiem vārdiem, kurus cilvēki parasti zina tikai dzimtajā valodā. Labi, es nerunāju par populāriem vārdiem kā bērzs, roze vai tulpe, bet gan specifiskākiem. (Šajās situācijās mēdz palīdzēt latīņu valoda). Tomēr, kad salīdzinām puķu nosaukumus latviski un franciski, pārsteidzoši daudzi no tiem ir ļoti līdzīgi, piemēram, margrietiņa ir «marguerite», pujene ir «pivoine». Mājupceļā ķircinu Rafaēlu, ka drīz pazīšu visus viņa draugus un radus, uz ko viņš atbild, ka tas nav iespējams, jo viņš pats visus nepazīst – dažus no vairāk kā 30 brālēniem neesot saticis nekad dzīvē.

Mājās pagatavoju pusdienas un puķu kroni. „Ok, izskatās, ka tu zini, ko dari”, Rafaēls novērtē rezultātu. Vainadziņš gan šodien ir vairāk manam priekam, jo Kvebekā svinēšana notiek rīt – tad ir nacionālā brīvdiena, kad visos pagalmos kūp grili un tiek malkots alus. Šodien man ir uzdevums nedzert alu un neēst sieru, kā piesacījusi draudzene Guna. Tāpēc, kad vakarā aizejam līdz piemājas „ofisam” kopā ar vienu no Rafaēla draugiem, es pārmaiņas pēc pasūtu sidru. Nekāda vaina, nudien! Šovakar ejam pie miera laikus – svinības būs rīt un man arī šodien neko vairāk nevajag – savu Jāņu sajūtu es jau noķēru pļavā.

23. jūnijs, 233. ceļojuma diena

Izdevumi