Rafaēls uzliek aizsargbrilles un kopā ar slīpmašīnu ir kaujas gatavībā. Pirms pāris dienām zibens saspēra tuvējo elektrosadales kasti, atvienodams telefona un interneta darbību. Meistars ir solījis ierasties laikā starp astoņiem rītā un vakarā, attiecīgi esam „piesieti pie mājas”. Šim faktam par godu Rafaēls ir saņēmies atbrīvot no rūsas piknika galdu un pārkrāsot to. Piedāvāju savu palīdzību, bet šis tik nosaka, ka man droši vien rakstu darbi iekrājušies, lai labāk apdaru tos. Tā ir tiesa, bet ārā saule bliež pilnā sparā un tas galīgi nemudina uz rakstīšanu.
Toties puķu dobe aicināt aicina. Rafaēls diez ko ar dārza darbiem neaizraujas, attiecīgi dobei drīzāk piestāv apzīmējums “džungļi”. Kad palūdzu atļauju tos likvidēt, viņš izbrīnīti vaicā, vai es tik labi pazīstu Kvebekas floru, ka mācēšu atšķirt nezāles no puķēm. Vēlreiz pārlaižu acis dobei – lielākā daļa tur redzamie augi man ir veci paziņas: te priecīgi zied strutenes, vārpatas mīļi apkampušas īrisus, pie sienas, uzskatīdamas sevi par krāšņumaugiem, lepni zīmējas nātres. Saku, ka tikšu galā un apsolos – ja vien sastapšu kādu nezināmu eksemplāru, uzskatīšu to par puķi un atstāšu. Tik forši ir „iebāzt rokas zemē”! Rīt ir Līgo vakars un man šķiet, ka šodienai vienkārši nevar būt piemērotāks darbs. Ravējot izstāstu Rafaēlam par strutenes lietderīgo dabu un šis izbrīnā groza galvu: “Tiešām, kaut kas tāds aug manā dārzā?”.
Pēc pāris stundām dobe ir izretināta un mēnesi kastēs nīkušās (kaimiņa sarūpētās) puķes palaistas brīvībā. Vēl nopļauju pāris kvadrātmetrus lielo mauriņpļavu un jūtos ar sevi dikti apmierināta. Arī Rafaēls ar savu veikumu ir lepns un, no augšas veroties uz mazo terasi, saskatāmies un veltām paši sev un viens otram uzslavu „good job”!
Labi padarīts darbs ir jānosvin, Rafaēls uzaicina ciemos draugu uz alu un bārbekjū. Finālā ierodas trīs draugi, kā viņi sevi raksturo, „brothers from another mother”. Tieku pie dažādiem puišu jaunības stāstiem, no sērijas „atceries, kā mēs toreiz” – viņiem bijusi diezgan krāsaina jaunība. Visi trīs Rafaēla draugi ir pasniedzēji vai skolotāji. Kolorītākais tēls ir JS (DžīEs) – ar bārdu noaugušais un tetovējumiem klātais jaunietis māca… morāli un ētiku. Viņš saka, ka pirmajā skolas dienā parasti audzēkņi netic šim faktam – kā viens cilvēks, kurš māca šādus priekšmetus, var tā izskatīties. JP (DžīPī), savukārt, ir draugs, kurš gandrīz tapa par mūsu trešo ceļabiedru plānotajā road-trip, tomēr viņa plāni mainījās un JP rīt lido uz Bali. Šovakar atnācis paskatīties uz mani, kā pats smejas, lai zinātu, „ko palaiž garām”. Trešais tēls ir Alekss un viņa stāsti ir vissmieklīgākie. Citu piedzīvojumi ir pat krāšņāki, bet veids, kā Alekss pasniedz savējos, ir tik izsmalcināts, ka var iztēloties katru notikušā detaļu. Tā nu es vakaru pavadu, klausoties četru vecpuišu sarunās, un, pateicoties uzaugšanai kopā ar diviem vecākiem brāļiem, neko radikāli jaunu neuzzinu un jūtos diezgan omulīgi. Vakara noslēguma daļu diezgan labi ilustrē šis foto.
22. jūnijs, 232. ceļojuma diena
Izdevumi
| „Tālais” transports | – |
| Pilsētas transports | – |
| Proviants | 35 USD |
| Naktsmītnes | – |
| Izklaide | – |
| Citi | – |
| Dienas bilance | 35 USD |
| Ceļojuma bilance | – 1455 USD |
Monika
Gaidu ar ar nepacietību rakstus par Kanādu.