Viena diena Ņujorkā

Kamēr Hosē un Līsla guļ, izeju īsā apkaimes apgaitā. Aizstaigāju līdz netālajam Fort Green parkam, pie tā notiek zemnieku tirdziņš – kastēs gozējas rabarberi, zaļumu buntes, ķirši, zemenes, redīsi, tomāti. Pagaršoju pēdējos, līdz mammas siltumnīcas līmenim to garša nesniedzas, bet tālu nav. Ar interesi aplūkoju šejienes sēnes, tās tiekot audzētas tepat netālu.

Vēl viena lieta, kas piesaista manu uzmanību ir melnas atkritumu kastes. Tās apciemo tirdziņa dalībnieki, saberot tajās organiskos atkritumus, kastes pildās braši. Tā kā cilvēki šos atkritumus var nodot reizi nedēļā, daudzi izvēlas tos pa nedēļu uzglabāt sasaldētā veidā. Aprunājos ar meiteni, kas uzrauga šo procesu. Šie pārtikas atkritumu nonāk vairākās Ņujorkas vietās, kur tie tiek pārvērsti kompostā, bet komposta zeme vēlāk tiekot nogādāta urbānajiem dārziem, tādi šeit esot kādi 45 – vietas, kur apkārtējās ģimenes namu pagalmos, uz jumtiem un citviet sadarbojas un audzē dārzeņus.

Tad dodos kafijas medībās. Atrodu nelielu iestādi, pie kuras pulcējas arī citi kafijas un brokastu kārotāji, gandrīz katram līdzi ir suns. Kafejnīcā var tikt ne tikai pie cilvēku našķiem, bet arī dukšu kārumiem. Suņi izskatās tikpat amizanti kā saimnieki, piemēram, kāds vilku sugas suns, kuram ir slimība, kas izraisa spalvas izkrišanu, nemaz neizskatās bēdīgi, jo saimnieks izskuvis pusi muguras, piešķirdams savam mīlulim pancīgu paskatu.

Tikusi pie kafijas, mirkli pasēžu parkā un pavēroju apkārt notiekošo. Teju visiem pieaugušajiem ir līdzi bērni vai suņi, bet lielākoties abi. Arī šeit ir padomāts par četrkājaino draugu labsajūtu – dzeramā ūdens krānam ir divi līmeņi – augšā var padzerties cilvēki, bet netālu no zemes ir ūdens strūkla suņiem.

Kad atgriežos Hosē mājās, saimnieki ir augšāmcēlušies un pacienā mani ar svaigu dārzeņu sulu un vēl kādu jancīgu brūvējumu, Līsla ir īsta „virtuves pavēlniece”. Pēc tam kopā dodamies uz centru – Hosē un Līsla dodas ģimenes pusdienās, jo pilsētu apciemo Hosē vecāki no Puertoriko, es eju apsveicināties ar Manhetenu. Man šodien īpašu plānu nav – saprotu, ka visas slavenās vietas tāpat nepagūšu apskatīt, tāpēc vienkārši ļauju kājām sevi nest un baudu atmosfēru. Arī šeit man viss joprojām patīk – Čelsijas tirgus kņada, Taimskvēra uguņi, avēniju plašums. Man tuvākajā laikā paredzēti pāris pasākumi, gribu nopirkt kleitu. Kādā second hand bodītē ieraugu pat veselas divas, kas man šķiet dikti smukas. Tā kā nevaru izvēlēties, pieņemu loģiskāko risinājumu – nopērku abas.

Jā, šodien apskatu arī ko jaunu – iepriekš biju palaidusi garām tādu brīnišķīgu konstrukciju kā High Line. Industralizācijas ziedu laikā uzbūvētais gaisa sliežu ceļš panīcis 60-gados, lēnām to pārņēmušas nezāles un rūsa. Pilsēta spriedusi par šī sliežu ceļa nojaukšanu, līdz divi entuziasti panākuši citu risinājumu – tā pārveidošanu par pastaigu taku jeb parku gaisā. Tagad šī vieta ir iemīļota pastaigu vieta vietējiem un pilsētas viesiem, kur no dažādiem skatu punktiem var vērot pilsētu, Hudsonas upi, vairāki skatu laukumi izvietoti virs ielām. Šeit var vērot gan pilsētas dzīvo satiksmi, gan patverties zaļumu pilnos stūrīšos. Mani sajūsmina šādi pilsētvides attīstības risinājumi, kur no defekta panākts neticami skaits efekts.

Kad pilsēta sāk grimt tumsā, mans vēders atgādina par savu eksistenci, šorīt no rīta esmu brokastīs apēdusi vien kanēļa virtuli. Šauju iekšā pirmajā krodziņā, kura atmosfēra un cenas man iet pie dūšas. Pēc vakariņām pasēžu alus sabiedrībā, iepazīstos ar diviem burvīgiem draugiem no Dominikānas Republikas – meitene drīz precēsies un pārcelies dzīvot uz Dāniju, par ko jūtas mazliet sabijusies. Es viņas simpātijas iekaroju ar faktu, ka esmu no Latvijas, viena no viņas labākajām draudzenēm ir latviete Kristīne. Vakara noslēgumā tieku pie uzaicinājuma uz viņas kāzām Dominikānā oktobrī, bet draugs ielūdz uz vakariņām netālā suši bārā, kur viņš strādā par šefpavāru. Te nu bija izslavētā ņujorkiešu rupjība un atturība.

20. jūnijs, 230. ceļojuma diena

Izdevumi