Vēja posts

Šorīt kāja uzvedas nedaudz labāk, par ko man liels prieks. Vēlreiz izmantoju Kristiāna veļas mašīnu, tad paēdam lēnas brokastis un ejam ielās. Kristiānam jānopērk dāvana draugam dzimšanas dienā, man jātiek pie naudas un autobusa biļetes. Šodien ir viena no vējainajām Santa Cruz dienām, tādu šeit esot daudz. Kristiāns stāsta, ka viņa mājai vienā no tādām dienām esot palidojuši balkoni no 9. līdz 12. stāvam, ēkas īpašnieki ātri vien nomainījuši stiprinājumu sistēmas visiem balkoniem. Arī šodien varam redzēt vēja postījumus – milzīga reklāmas bura izbraukusi cauri kāda veikala griestiem un izsitusi stiklus.

Kristiāns pagaida, kamēr iznāku no bankomāta „būdiņas” un interesējas, vai viss noticis veiksmīgi. Saku, ka ir gan labas, gan sliktas ziņas. Labā – esmu tikusi pie naudas ar vienu no bankas kartēm, sliktā – parasti lietotās kartes PIN kods, ko man šķita, ka esmu atcerējusies, tomēr nav pareizs. Bet, kamēr varu tikt pie naudas, nav liela bēda. Aizdodos līdz autobusu stacijai, iegādājos pēdējo biļeti uz šodienas autobusu un dodos atpakaļ kravāt somu. Tad pateicos brīnišķīgajam namatēvam un vietai, uzaicinu viņu „atbildes vizītē”. „Tu noteikti atraksti, kad nonāksi galā, lai zinu, ka viss kārtībā”, Kristiāns vēl atvadoties piekodina. Nosolos to izdarīt un dodos uz autoostu.

Vieni no lielākajiem meļiem ir autobusu biļešu tirgotāji. Arī šoreiz – autobusa kategorija „cama” (gulta) nav nekāda „cama” kā bija solīts, bet vārga „semi cama” (pusgulta). Autobusā nav labierīcību – no vienas puses labi, nekas nesmirdēs, no otras puses – vairāk nekā 13 stundu braucienam tā nav laba ziņa. Man uzreiz nāk prātā trīs puišu stāsts, ko šie dzirdējuši no kāda peruāņa. Viņš braucis divstāvīgā autobusā Indijā un puisim ļoti savajadzējies „pa lielam”. Lūdzis šoferiem iespēju apstāties, bet viņa lūgums nav ticis uzklausīts. Pēc divām stundām viņš paziņojis, ka „lieta ir neatliekama”, bet bez rezultātiem. Vēl pēc stundas viņš vairs nav varējis izturēt, tāpēc nodarījis lietu, izbāžot dibenu pa logu. Viss jau būtu bijis labi, ja vien pēkšņa vēja brāzma nebūtu ienesusi „mantu” atpakaļ pa logu pirmajā stāvā. Pēc brīža otrajā stāvā parādījies ļoti nikns un ne pārāk tīrs indietis, kas esot nelabi lamājies. Peruānis bijis tā nokaunējies par atgadījumu, ka divus gadus nevienam nav to stāstījis. Tomēr mūsu šoferi ir saprotošāki un ceļā tiekam pie veselām divām pieturām – viena no tām ir krūmi ceļmalā, bet nebūsim sīkumaini.

Pēc kratīšanās visas nakts garumā, sešos rītā iestūrējam Sukres autoostā. Centrs nav tālu, bet vēl ir tumšs, tāpēc gribu braukt ar taksi. Ieraugu vel vienu „importa” meiteni un viņa priecājas par iespēju dalīt takša izdevumus. Jau esam diņģēšanās procesā ar vienu šoferi, kad mūs uzrunā jauns puisis ar ģitāru plecos un arī izsaka vēlmi pievienoties. Kāpēc ne! Trijatā aizbraucam līdz centram, pirmie divi hosteļi ir pilni, jo pilsētā izrādās notiek kaut kādi svētki, bet trešajā vietas ir gana. Ārā aust diena, bet mēs liekamies uz auss – jūtamies saguruši pēc negulētās nakts autobusā.

23. maijs, 201. ceļojuma diena

Izdevumi: