Mūzikas skaņas un salsas soļi

Šajā viesnīcā brokastis nedod, tāpēc gribam atrast kādu maizes ceptuvi un nopirkt kaut ko brokastīm. Tomēr, meklējot izbraukšanu no pilsētas, pa ceļam neviena negadās, un attopamies uz vientuļas šosejas neēduši. Tomēr, kad katrs izrevidējam savus pārtikas krājumus un padalāmies ar pārējiem, jūtamies diezgan labi ieturējušies. Mēs visi pieci esam šoferi, tāpēc varam regulāri mainīties un nevienam nav jābrauc sagurušam. Šodien pie stūres ir Karims, es esmu navigators (diezgan draņķīgs gan) un dīdžejs – tie ir blakussēdētāja pienākumi. Cenšos no sava mp3 atskaņotāja likt mūziku, kas daudzmaz atbilst visu gaumei, bet dažas dziesmas pēc Karima veltītā skatiena nākas pārslēgt. Mums ar Rafaēlu ir vislīdzīgākā muzikālā gaume, priecīgi aurojam līdzi Keivam, Bovijam, Rancidam un citiem jaukumiem. Karimam ir diezgan universāla gaume, Brendons ar Džeimiju ir mazliet modernāk noskaņoti, bet arī ciena klasiku. Mūsu auto nevar nokļūdīties, liekot regeju – tas iet pie dūšas visiem.

Dienas vidū ieturam pauzi Tacuarembo – nobildējamies pie betona globusa, izšūpojamies un apēdam pusdienas. Tad es sēžos pie stūres, bet Rafaēls pārņem dīdžeja un navigatora pienākumus. Pārējie ieslīgt pēcpusdienas snaudā, bet mēs vairākas stundas varam baudīt ainavas un mūziku – kaut kas maģisks ir šādā ceļa un labas mūzikas apvienojumā.

Pēdējo ceļa posmu līdz Montevideo auto vada Rafaēls, es pārceļos uz aizmugurējo sēdekli pasnaust. Pēc garas braukšanas dienas, ap astoņiem vakarā iestūrējam Montevideo. Atrodam hosteli, bet tur ir brīva tikai četrvietīga istaba, vienam jāpārceļas uz kādu no blakus telpām. Esam izlaidušies – ir jauki nakšņot kopā ar pazīstamiem cilvēkiem, nav jādomā par mantu drošību un ir vienkārši foršāk. Tāpēc neviens īsti negrib „atdalīties”, bet beigās es nolemju pieteikties – cik naktis nav pavadītas „kopmītnēs” un cik vēl būs jāpavada, kas tur īpašs. Sāku izkravāt somu un klāt gultu, kas durvīs parādās Rafaēls ar aukstu alu. „Tas tev par uzupurēšanos”, šis smejas. Labs ir, paldies!

Drīz jau visi esam iekārtojušies un satiekamies foajē. Malkojam alu un izmantojam internetu, kad pēkšņi „plāniņa vidū” parādās melnīgsnējs puisis un aicina visus uz bezmaksas salsas nodarbību.

Džeimija bez mudināšanas pirmā nostājas plača vidū. Manī cīnās iedzimtā kautrība, kompleksi un vēlme tomēr pamēģināt. Beigās pēdējā uzvar un es nostājos blakus Džeimijai. Drīz mums pievienojas arī Brendons un Rafaēls, Karims sēž malā, fotografē un ierēc par mums. Sākam ar pavisam vienkāršiem soļiem, drīz gan dzīve top sarežģītāka, bet kopumā mums veicas tīri tā neko. Kad esam gana tirinājušies vienatnē, ir laiks izmēģināt apgūto pāros, kas man šķiet tīrās šausmas. „Mēs to varam, mēs to varam”, nezinu, vairāk uzmundrinot sevi vai mani, murmina Rafaēls. Mēs nostājamies viens otram pretim un mans skatiens aizslīd no manām sandalēm ar plikajiem kāju pirkstiem uz Rafaēla apjomīgajām botām. Viņš to noķer un bez teikšanas aiziet malā, novelk kurpes un atgriežas zeķēs. Tā nu mēs kādu brītiņu mēģinām bakstīties pa deju placi, droši vien deju skolotājs sen nav redzējis tik bezcerīgus gadījumus. Tomēr, kad pēc nodarbības iekrītam krēslos, esam nosvīduši no galvas līdz kājām un visai apmierināti ar dzīvi. „He, he, no malas izskatījās, ka jums klājās jautri”, Karims ķiķina. Nu, ko, Ginta Bormane – esmu izbaudījusi pirmo Latīņamerikas deju, še tev diena! 🙂

Aktīvā lēkāšana ir uzdzinusi mums apetīti un dodamies ielās atrast ko ēdamu. Netālā kafejnīcā pasūtām diezgan neveselīgas vakariņas, bet šovakar esam pelnījuši atjaunot enerģiju. Pēc ieturēšanās, Karims un Džeimija jūtas saguruši un dodas atpakaļ uz hosteli, bet es ar Rafaēlu un Brendonu, apsildīt degunu Montevideo naktsdzīvē. Pirmais hostelī ieteiktais bārs mūs neuzrunā, bet vietējais īru krogs gan – tur riktējas grupa, tūlīt varēs klausīties dzīvo mūziku. Paņemam pa alum un esam gatavi koncertam. Es aizeju līdz labierīcībām, bet nākot laukā no sirsniņmājas, diezgan strauji veru durvis un iebliežu ar tām pa galvu meitenei, kas pie spoguļa cenšas uzlabot smukumu ar acu tušu. Atvainojos kā vien mācēdama. Meitene nedusmojas un mēs šķiramies kā draudzenes. Krogā izrādās, ka mēs sēžam pie blakus galdiņiem un Karolīna aicina mūs pievienoties. Sabīdām galdiņus kopā un drīz jau esam ieslīguši sarunās ar vietējiem, jaunieši ļoti labi runā angliski. Karolīna gan apgalvo, ka tas esot tikai alus nopelns. Drīz vien noklausos sirdi plosošus mīlas stāstus, tādus, kurus vieglāk uzticēt svešiniekam kā draugam. Fonā skan roka klasiskas gabali, pārsvarā no Queen un Pink Floyd repertuāra. Īsāk sakot, kad ap četriem rītā beidzot slājam mājās, konstatējam, ka šis bija varen izdevies vakars.

27. marts, 143. ceļojuma diena