Pirms ķeros pie Urugvajas brauciena, ļaujiet man pastāstīt par to, kā veicas manam nākamajam projektam – Ceļojošajai grāmatai. Lai neatkārtotos, ielikšu vien atgādinājuma saiti uz ierakstu, kā es tiku pie pašas grāmatas: http://kamzolis.com/2015/01/26/adamsu-gimenes-treileris-lidojosie-skivisi-un-vina/.
Nolēmu grāmatu „nelaist tautās”, pirms tā nebūs pabijusi Antarktīdā, savā pirmajā starta vietā. Safotografēju skaistuli uz sniega fona un mazliet transformēju arī tās misiju. Iesākumā kā galveno grāmatas uzdevumu biju izvirzījusi iedrošinājumu cilvēkiem ceļot vieniem pašiem (ja pat grāmata var ceļot viena, tātad tu arī vari) – tas top par otrā plāna uzdevumu, kā galveno izvirzot jaušību lomu. Jo galu galā – grāmata ceļos jaušību pavadīta. Tātad.
Grāmatu viens ceļotājs nodod citam (ne)jauši sastaptam ceļotājam. Viņš grāmatā ieraksta savu kontaktinformāciju, vienu iedrošinājuma teikumu cilvēkiem ceļot savā dzimtajā valodā, kā arī vienu jaušības stāstu no savas dzīves angliski. Tad viņš grāmatu nofotografē kādā smukā vietā (vai nofotografējas kopā ar to), kurā tai brīdī ceļo un ieliek šo bildi Feisbukā (tas ir šeit, arī jūs varat „nolaikot” un vērot, kurp vedīs grāmatas ceļi: https://www.facebook.com/travelllinks) , šim mērķim radītā lapā, kopā ar savu jaušības stāstu. Tā es un citi interesenti varēs sekot līdzi grāmatas ceļam.
Grāmatas nosaukuma „Travel links” autore ir mana Antarktīdas kuģa kajītes biedrene kanādiete Džoanna, bet grāmatas sauklis „No great stroy without a coincidence” ir ķīniešu pasažieres ieteikts ķīniešu sakāmvārds.
Tad nu pēc Antarktīdas brauciena beigām sagatavoju grāmatu ceļam – pirmajā lapā ierakstīju „lietošanas instrukciju”, kā arī pirmo ierakstu – kas es tāda, izstāstot pašas grāmatas atrašanas jaušību stāstu. Ielikusi grāmatu somā, devos satikt pārējos kuģa biedrus – tai vakarā bija atvadu ballīte no Elenas, biju nodomājusi nodot grāmatu viņai. Atkal jau mazliet apsamaldījos Buenosairesas transporta līkločos un draugu dzīvoklī ierados ar dažu minūšu nokavēšanos. Izrādās nevis ar dažu minūšu, bet gan ar stundas un dažu minūšu. Kā man bija izdevies nodzīvot Buenosairesā nedēļu un nepamanīt, ka mans pulkstenis par stundu atpaliek, jo neesmu pārgājusi uz šejienes laika zonu, joprojām nezinu. Bet šoreiz sekas ir tādas, ka esmu nokavējusi Elenas aizbraukšanu par vienu vai divām minūtēm – viņa tikko iesēdusies taksī.
Nu ko, jaušībai, acīmredzot, bija kas padomā. Ieturu vieglas vakariņas ar ceļabiedriem, mirkli pasocializējos un laižu „mājās”. Šovakar man sarunāta kāda ļoti īpaša tikšanās. Jaukais britu stopētāju pāris – Mišela un Daniels, ar kuriem kopā nedēļu ceļoju pa Patagoniju, šobrīd ir Buenosairesā un esmu uzaicinājusi viņus ciemos.
Atkal jau kavēju mazu strēķīti, bet esmu mājās dažas minūtes, pirms ierodas ciemiņi. Apskaujamies, es servēju viņiem par godu pagatavoto cāli, jaunieši atkorķē vīnu. „Tā, stāstiet, kas notika kopš brīža, kad jūsu autobuss pazuda līkumā”, nepacietībā prasu britiem. „Nu, nozīmīgākais, laikam ir tas, ka nākamajā dienā mēs saderinājāmies”, šie smejas. Es priecājos līdz ar viņiem, Mišela rāda saderināšanās gredzenu, kurš ražots Bolīvijā un jau pazaudējis daļu krāšņuma. Viņi tik ļoti piestāv viens otram, cik forši!
Tā nu mēs pavadām lielisku vakaru, stāstot viens otram, ko esam pa šo laiku sadarījuši un man ir pilnīgi skaidrs, ka tieši viņiem ir jākļūst par Ceļojošās grāmatas pirmajiem saņēmējiem. Biju jau senāk viņiem stāstījusi par grāmatas ideju, tāpēc abi priecājas būt par tādiem.
Nākamajā dienā Mišela man raksta. „Tu taču atceries, cik ļoti man patīk varavīksnes. Un es zinu, ko tev nozīmē pingvīni. Kad mēs devāmies mājup no tikšanās, pa ceļam redzējām sienas zīmējumu – pingvīnu ar varavīksnes karogu rokā. Tas taču nozīmē, ka grāmata priecājas sākt ceļu ar mums, vai ne?”
