Septītais kontinents

Šodien it TĀ diena. Mēs kāpsim uz zemes. Pirmā laiva, pirmā izkāpšana, pirmie pingvīni. Esam priecīgi satraukti par to, kas mūs sagaida. Visi pasažieri ir sadalīti sešās grupās, kas nosauktas kāda slavena polārpētnieka vārdā, lai organizētu krastā nonākšanas procesu bez liekas drūzmēšanās. Mēs ar Džoannu esam Šekltona grupā un drīz jau pa skaļruņiem tiekam aicinātas uz iekāpšanu laivā. Pirms tam ir jāparakstās blakus savam vārdam uz saraksta pie sienas, tāpat arī atgriežoties – vēl viena drošības procedūra, lai pārliecinātos, ka kāds pasažieris netiek atstāts pie pingvīniem.

Iemērcam zābakus dezinfekcijas šķīdumā un, stipru roku satvertas, tiekam iesēdinātas zodiakā. Mūsu pirmā nosēšanās ir Danco salā. Pirms izkāpšanas Adrians mums vēlreiz atgādina nosacījumus – netuvoties dzīvajai radībai tuvāk par 5 metriem, uzmanīties, kad kaut ko ņem ārā no kabatas, lai vējš to neaizpūstu pa gaisu. Pats par sevi saprotams, ka smēķēt vai nokārtot dabiskās vajadzības šeit nevar, bet vienmēr ir pieejami zodiaki, kas jebkurā laikā ir gatavi tevi nogādāt atpakaļ uz kuģa.

Esmu pierakstījusies garajam pārgājienam un mēs daktera Saimona pavadībā dodamies ceļā. Mūsu pārgājienu par raitu nenosauksi, jo mēs ejam gar… pingvīniem, protams. Šie ir mūsu pirmie pingvīni un ekspedīciju komanda mazliet līdzjūtīgi noskatās uz mums. Mēs esam kā bērni, kas ieraudzījuši pirmo sniegu un mums vienalga, ka tas būs pieejams visu ziemu. Mēs fotografējam un priecājamies par gāzelīgajiem radījumiem. Brīdī, kad pingvīnu kolonna šķērso mūsu taku, stāvam kā sastinguši, kamēr garā procesija nav pavirzījusies tālāk. Arī mēs ejam gāzelēdamies – gan tāpēc, ka kājas nav pieradušas pie sniega, gan tāpēc, ka zeme mūsu sajūtās šūpojas.

Laiks šodien ir vējains un miglains, bet dakteris mūs ved tālāk baltumā. Pēc kādas stundas viņš stājas – tālāk nevaram iet, tur ir plaisas. Uz brīdi laiks noskaidrojas, migla tiek papūsta malā un mēs ieraugām sniegotos kalnus visapkārt un tumšos okeāna līčus lejā.

Atgriezušies kuģī, pirmo reizi ēdam pusdienas ar kārtīgu apetīti. Pēc pusdienām tiekam sasēdināti zodiakos un laižam jūriņā. Vietās, kur sauszemes operācijas nav iespējamas principā vai arī dēļ laika apstākļiem, mēs tiekam pie laivu izbraucieniem. Dažreiz ziņkārīgs ronis pietuvojas laivai pie paša borta, gandrīz vai bail kļūst. Mums Džimmijs rādīja bildes, kur arī valis iznirst pāris metru attālumā no laivas, es gan labprātāk uz šiem skatos no pārdesmit metru attāluma, tāpat skats ir grandiozs – iesākumā vaļa vietu var identificēt pēc gaisā izpūstās strūklakas, tad virs ūdens iznirst melnās muguras ar spurām, beigās izšaujas aste.

Otrajā dienas pusē mēs atkal braucam zemes virzienā. Šarmantais Quark darbinieks Solans stāv uz piestātnes un smaida: „Nu, mīlīši, kuram šis būs septītais?”. Es un vēl pāris pasažieri paceļam rokas. „Apsveicu un laipni lūgti Antarktīdā!”, saka Solans un palīdz mums izkāpt. Jā, ir, mēs stāvam uz pasaules septītā kontinenta, urrrā! Mums pat pēc tam izsniedz sertifikātu par šo soli, kurš apliecina, ka pirmdien, 23. februārī, esam piezemējušies Antarktīdā. Ir jau druku smieklīgi saņemt šādu apliecinājumu, bet nu labi, kāpēc ne.

Mēs uzkāpjam augstākajā punktā, no kura var vērties uz apkaimi, argentīniešu izpētes stacija lejā izskatās maza, mazītiņa. Vaļi spriņģo pa līci, izdodami savas „pššš” skaņas un pūzdami strūklakas. Vējš pieņemas spēkā un mūs steidz nogādāt atpakaļ kuģī. Esam jau emocijām pārsātināti, bet tas vēl nav viss. Kapteinis ir piekritis izbraukt caur šauru kanālu, lai mēs redzētu aisbergus. Esam pieplakuši kuģa malām un vērojam, kas notiek apkārt. Daži aisbergi redzami tālumā, citi pārdesmit metru attālumā, bet daži ir tik tuvu, ka tos var gandrīz ar roku aizsniegt. To formas atšķiras, tāpat kā krāsas. Šī ir viena no skaistākajām skulptūru izstādēm, ko savā dzīvē esmu redzējusi. Mēs ar Karimu uz brīdi atraujamies no fotokameru lodziņiem, pārmijam skatus „oh-my-god” un atkal atgriežamies pie klikšķināšanas. Pirksti vairs sen nekustas, bet mēs negribam vilkt atpakaļ cimdus, lai nepalaistu garam kādu īpaši skaistu aisberga rakursu. Kad izrāde beigusies, kapteinis griež kuģi riņķī un mēs atgriežamies maršrutā, ko bijām plānojuši veikt.

Mēs ar Džeimiju un Brendonu joprojām dzīvojamies pa aizmugurējo klāju un, par spīti aukstumam, nevaram vien beigt priecāties par sniegotajiem kalniem saulrieta krāsās. Nolemjam, ka šis ir piemērots brīdis, lai pafotografētos Titānika pozā, ko arī darām.

Šī ir tikai ceturtā ceļojuma diena, bet mēs jau jūtamies kā vismaz Paradīzē pabijuši. Savā ziņā arī bijām. Vieta, kurā pirmo reizi kāpām uz Antarktīdas kontinenta, nes Paradīzes līča vārdu.

23. februāris, 111. diena (4. Antarktīdas ceļojuma diena)