Kuģa ofisa biedri

Jūra šodien turpina trakot, bet zinošāki cilvēki apgalvo, ka mums vēl ir salīdzinoši paveicies, citreiz brauciens caur Dreika šaurumu esot tīrais murgs. Es pat vairs tabletes nedzeru, izskatās, ka ķermenis ir samierinājies ar situāciju. Tas labi, jo šodien Adrians lasa lekciju par pingvīniem, ko es noteikti negribu laist garām. Līdz šim manā galvā pingvīni iedalījās lielajos un mazajos, bet Adrians ievieš vēl vienu dalījumu – visi pingvīni iedalās baltajos un melnajos. Baltie ir tie, kas nāk pretim, bet melnie, kas iet prom. Patiesībā šis krāsojums pingvīnam nepieciešams, lai slēptos ūdenī, uz sauszemes pingvīnam nav daudz ienaidnieku. Peldot okeānā, tumšā pingvīna mugura saplūst ar okeāna dzelmes krāsojumu, bet baltais vēders ar gaismas stariem no augšas. Mēs tiekam mācīti arī kā atšķirt dažādās sugas, šajā braucienā sastapsim veselas septiņas – džentū, Adeles, zeltcekula, klinšu, Magelāna, zodasiksnas un karaliskos.

Šodien mums izsniedz siltinātus gumijas zābakus – tie nepieciešami, lai mēs varētu tikt krastā. Zodiaks pieved pie krasta malas, bet, lai tiktu ārā, visbiežāk jālec ūdenī. Šodien ir arī pirmā biodrošības kontrole. Mums jāatnes Quark komandai āra drēbes un mugursomas, ar kurām rīt kāpsim krastā. Viņi pārbauda katru vīlīti un izsūc drēbes un somas ar putekļusūcēju, lai pārliecinātos, ka tur nav paslēpušās augu sēklas. Tas nepieciešams, lai mēs netīšām neievazātu Antarktīdā kādu jaunu auga sugu, kas attīstoties, var apdraudēt vietējās.

Kad lekciju starplaikos izejam uz klāja, var just, kā mēs tuvojamies aukstumam – slapjais klājs apledo, gaisā parādās elpas garaiņi, vējš saldē tā, ka bez cimdiem un cepures ilgāk par minūti uzturēties nevar. Parādās pirmie zemes vēstneši – putni. Drīz jau caur mākoņiem tālumā var redzēt atsevišķas kalnu smailes. Lai arī esam kuģojuši vien pāris dienas, ir tik labi atkal redzēt zemi. Rīt jau varēsim spert kāju uz tās.

Tikmēr, ļaujiet iepazīstināt ar dažiem ceļabiedriem, kas spēlē būtisku lomu šī brauciena piedzīvojumos. Protams, viņu bija daudz vairāk, bet ar šiem cilvēkiem sanāca komunicēt visbiežāk.

Džoanna
Ir mana istabas biedrene. Viņai ir 65 gadi un neticama dzīve. Jau 19 gados viņa devās pasaulē un četros gados apceļoja lielu tās daļu. Kad pietrūka nauda, viņa strādāja par auklīti vai oficianti, mazliet iekrāja un devās tālāk. Atgriezusies dzimtajā Kanādā, viņa drīz vien apprecējās un izaudzināja četrus bērnus. Kopā ar visiem četriem bērniem un vīru viņa tupināja ceļot, šajā posmā piestājot arī Latvijā, vēl padomju laikos. Abi ar vīru izveidojuši arhitektūras biznesu, ko pirms dažiem gadiem pārdevuši un.. izšķīrušies. „Viņš gribēja mierīgu dzīvi fermā, bet es gribēju turpināt ceļot”, saka Džoanna un atzīst, ka izšķīrušies kā labi draugi. Tagad bijušais vīrs audzē dārzeņus, bet viņa – ceļo. Džoanna arī profesionāli spēlē vijoli (iemācījusies 55 gadu vecumā) un realizē neskaitāmus labdarības projektus. No viņas ceļojumu stāstiem iznāktu nevis grāmata, bet enciklopēdija.

Dunkans
Ir mans eņģelis. Mēs iepazināmies jau hostelī, Ušvajā. Par spīti cienījamajam vecumam, 80 gadiem, amerikānis Dunkans nakšņo hosteļos kopā ar trakiem jauniešiem un ceļo tādā veidā, kā cilvēki, kuriem nav naudas, jo tā var pieredzēt vairāk. Atšķirība ir tāda, ka viņam ir nauda. Un ne tikai. Viņam ir advokātam neraksturīga sirsnība, izpalīdzība un humora izjūta. Un stāja. „Mana dzīve vienmēr ir bijusi skaistu sieviešu ielenkta”, Dunkans smejas. „Es 40 gadus dejoju baletu, ne jau tā, priekšplānā, man pamatā vajadzēja noķert vai pamest gaisā kādu sievišķi”, viņš ar žestiem demonstrē savu baleta karjeru. Mēs sirsnīgi koķetēsim visu ceļojuma laiku.

Andrē
Jau pēc dažām kuģa naktīm, mums izveidojas biedrība, ko mēs saucam „ofiss”. Mūsu darbavieta ir bārs un mēs tur parādāmies ne nu gluži katru nakti, bet itin bieži. Esam kādi septiņi regulārie darbinieki, bet kādreiz pieņemam arī viesstrādniekus. Ja kāds neierodas „darbā”, nākamajā dienā viņam tiek izteikts brīdinājums. Vācietis Andrē ir ofisa spožākā zvaigzne. Diemžēl, lai pasargātu visu iesaistīto reputāciju, es nepublicēšu nevienu videoklipu, bet jau pirmajā ofisa darba naktī izdodas uzņemt pāris potenciālus Youtube hītus. Vienā no tiem Andrē niršanas maskā ieņurko uz dēļu grīdas, pazūd uz brīdi aiz soliem, tad parādās tieši kameras priekšā ar rēcienu „Arrrr, german leopard seal” (tai dienā bija lekcija par roņiem), tādējādi iegūstot šo iesauku uz visu brauciena laiku. Tai naktī viņš pamanās arī tikt pie lauztas ribas, bet citās pastrādāt nākamos varoņnedarbus. Man viņš ļoti pietrūkst.

Rafaēls
Ir no Kanādas un ceļo mēnešiem ilgi. Un plāno turpināt to darīt kādu laiku. Šajā braucienā Rafaēlam paliek 34 un viņa dzimšanas diena ir visskaistākā visā ceļojumā – viņu sveic saullēkts, pingvīni un kalnu kores miglā. Mūs visvairāk saista Niks Keivs – uz rīta pusi mēdzam uzlikt jaunāko albumu un, citiem kolēģiem krītot uz nerviem, aurot līdzi sirdi plosošajiem skaņdarbiem.

Karims
Ir īsts brits. Viņš dzer tēju ar pienu, labo manu angļu valodas izrunu un piekopj labākās angļu humora tradīcijas. Vienu rītu viņš noguļ izcili skaistu izbraucienu uz zemi un, kad brokastīs vaicāju, kur viņš bija pazudis, saņemu atbildi nopietnā tonī: „es biju ļoti aizņemts”. Karims ceļo jau divus ar pusi gadus un viņam nav galamērķa. Pirms tam Londonā strādājis ekskluzīvā dizaina jomā un uzbūvējis brīnumskaistu māju. Kad šo pasauli pametuši vairāki tuvi cilvēki, bet draugi, iepazīstinot ar viņu teikuši: „Tas ir Karims un viņam ir brīnišķīga māja”, Karims sapratis, ka negrib nomirt kā Karims ar brīnišķīgo māju. Pārdevis to, devies ceļā un nedomā atgriezties. Viņa lielākā kaislība ir niršana.

Hosē
Ir Puertoriko (sorry, one more time) dzimis profesionāls fotogrāfs no Ņujorkas. Skaists kā bilde un jautrs kā nezinu kas. Šis brauciens viņam ir savdabīga vecpuišu ballīte, pēc kuras viņš atgriežas Ņujorkā un sāk gatavoties kāzām. Hosē vakaru noslēgumos parasti attopas pie klavierēm un spēlē saldsērīgas melodijas, kas pārējiem liek apklust, pārīšiem skūpstīties un rezultējas mierīgā aiziešanā gulēt.

Gevins
Ir kluss ūdens. Viņš visu vakaru mierīgi sēž, malko dzērienu un smaida. Tomēr, ja Gevins parādās uz deju plača, tur ir, ko redzēt. Tūrismā jomā strādājošais jaunietis ir ieprecējies Limā, dzīvo tur jau astoņus gadus, audzina meitu. Brauciena laikā ir viņu piecu gadu kāzu jubileja. Gevins aizņemas no manis vienu papīra lapu, uzraksta sveicienu sievai un iedot to man: „Uzzīmēsi kādu no saviem mīlīgajiem pingvīniem, lūdzu”. Bildē – ierasta darbadiena ofisā, Gevins, pirmais no kreisās.

Tae
Ir grāmatvedis no Dienvidkorejas. Bija. Tagad viņš ceļo, tāpat kā daudzi no mums. Brīnišķīga angļu valoda, neuzbāzīgas raksturs un plaša sirds.

Elena
Kaut kā tā sagadījās, ka pārējie ofisa darbinieki ir puiši, bet ik pa laikam mums pievienojas Elena. Iespējams, viena no foršākajam meitenēm uz kuģa. ASV izcelsmes, bet nu jau ilgus gadus Honkongā dzīvojošā angļu valodas skolotāja ir viens no maniem lielākajiem palīgiem Pingvīnu paldies akcijā. Loģikas iemiesojums dzīvē un robots uz deju grīdas.

Brendons un Džeimija
Iepazinās uz kuģa, iemīlējas, tad sastrīdējās, tad salaba – bet kopumā bija viens no redzamākajiem pārīšiem, kas dzima brauciena laikā. Abi jauni un skaisti, dulli un neparasti. Bieži ofisa viesi.

Jā, mums ir arī ofisa himna:

p.s. Hosē portrets un kopbilde nāk no Hosē fotoaparāta.

22. februāris, 110. diena (3. Antarktīdas ceļojuma diena)