Darbs ar mūzu

Esmu darbu parādos līdz ausīm. Vienam rakstus, vienam bildes, vienam atbildes – visu ko esmu sasolījusi un jūtu, ka vienkārši netieku galā. Cik pazīstama sajūta no „iepriekšējās dzīves”. Tāpēc šodien neizeju no mājas, bet cenšos „nokopt” vismaz daļu no darbiem. Līdz vakaram izdodas tikt galā ar steidzamākajiem, bet vēl joprojām uzdevumu saraksts ir gana garš. Jā, ja es gadījumā Pingvīna šurumburumā esmu palaidusi garām kādu Tavu vēsti vai jautājumu, lūdzu neļaunojies, bet atgādini par sevi vēlreiz.

Šodienai man ir uzdevums. Kad saņēmu ziņu no reklāmas aģentūras „Mooz” – klau, tev forši lasītāji, vai nevēlies caur savu blogu nokomunicēt, ka mēs meklējam projektu vadītāju, varbūt kādu tas interesēs – iesākumā samulsu. Vai tas būs godīgi pret lasītājiem, kāds sakars ceļojumu blogam ar darbu reklāmas aģentūrā? Bet tad atnāca pavisam vienkārša doma – kāpēc gan lai juridiska persona nebūtu mans dienas „sponsors”, 20 eiro idejas ietvaros? Ja vēl kādreiz kaut kas šāds atgadīsies, negalvoju, ka man būs tik daudz ko teikt par tēmu (vai arī vēlēšanās izteikties), bet šoreiz man ir gan, ko teikt.

Tas bija Ļoti Sen. Strādāju Medikamentu informācijas centrā un, kādu rītu, ejot pa Lāčplēša ielu uz darbu, apstājos mobilo telefonu tirgotavas skatloga priekšā. Tur bija uzlīmēts teksts, no kura šobrīd vien atceros frāzi „aizlaižam forelēs”. Bet tobrīd tas mani tā uzrunāja, ka varēju tiešā ceļā pieslēgties sajūtai, ar kādu vārdi tikuši radīti un tie mani aizkustināja. Uzzinājusi, ka teksta autors ir Ēriks Stendzenieks, aizrakstīju viņam e-pastu – vienkārši, lai pateiktu paldies par rīta mirkli. Saņēmu arī atbildi – forši, man prieks un tā.

Pēc ilgāka laika, sarunā ar draudzeni, kas Ēriku pazina daudz labāk, mēs nonācām līdz šai tēmai un pastāstīju, ka savulaik aizrakstīju viņam šo mazo ziņu. „Ak tu tā biji”, viņa smējās. „Ēriks tai dienā bija tik priecīgs, viņš man nolasīja priekšā tavu vēstuli un teica, ka tāpēc ir jēga strādāt”. Šķiet toreiz apjautu, cik ļoti feina sajūta ir teikt labu un cik ļoti tas citiem nepieciešams, arī populāriem cilvēkiem, varbūt pat viņiem visvairāk. Kopš tās reizes, redzot manā skatījumā labi paveiktu darbu, esmu gājusi klāt gan ministriem, gan sētniekiem un pateikusi paldies vai paslavējusi. Iespējams, kādam tāpēc diena ir kļuvusi gaišāka. Vismaz man noteikti.

Ēriku pirmo reizi personīgi satiku dienā, kad mēs ar to pašu draudzeni bijām aizstāvējušas savus bakalaura darbus un līdz ar to, absolvējušas universitāti. Ēriks mums uzsauca vakariņas par godu šim faktam un izklaidēja ar saviesīgām sarunām. Mēs pašas gan īpaši runātīgas nebijām – pēdējo diennakšu stress un negulēšana bija pārvērtusi mūs antisociālās būtnēs. Atceros tikai, ka teicu Ērikam – ja es kādreiz dzīvē strādāšu reklāmas lauciņā, ļoti gribētu to darīt tieši pie viņa.

Dzīve gan izkārtoja mazliet citu modeli. Vienā no savām darbavietām nonācu ar Mooz klienta – aģentūras attiecībās. Kamēr vēl nebijām parakstījuši līgumu (lasi, noslēguši laulības), tikmēr jūsmojām viens par otru, bija tāds romantikas-rozā briļļu laiks. Kad apprecējāmies, sākās skarbā ikdiena. Ar kašķiem, strīdiem, stīvēšanos par cenu un ideju kvalitāti. Bet, kārtīgi izplēsušies, vienmēr salīgām un atradām kopīgu valodu.

Vēl pēc laiciņa liktens piespēlēja iespēju sēdēt kopā ar aģentūru Mooz vienā galda pusē, kad Komunikācijas aģentūras komandas sastāvā strādāju pie eiro komunikācijas kampaņas. Šķiet, tieši šajā laikā visskaidrāk varēju novērtēt abu aģentūru vadītāju asos prātus un darbaspējas.

Ēriks, man, protams, joprojām šķiet vistalantīgākais aģentūras „darbinieks”, bet arī citi rūķi strādā pēc pilnas programmas (īpaši, kad mūza, vārdā Termiņš, motivē). Tāpat, man joprojām šķiet, ka pīāristi strādā trakāk kā reklāmisti, bet es nevaru būt līdz galam objektīva, jo tā arī nekad neesmu strādājusi reklāmas aģentūrā. Bet, tagad tev ir tāda iespēja – varbūt vēlies pamēģināt.

29. janvāris, 86. diena

Izdevumi: