Draņķa autobuss un jaunā radinieka prieks

Turpmāk izvēlēšos autobusa sēdvietu internetā uz dullo. Jau otro reizi izrādās, ka elektroniskā shēma un reālā dzīve būtiski atšķiras, rezultātā sēžu pavisam citur, nekā biju pasūtījusi. Pavisam citur nozīmē netālu no tualetēm un 22 stundas smaciņas sabiedrībā nav ļoti patīkams ceļa pavadīšanas veids, ticiet man. Otra jautrība ir skaļrunis tieši virs galvas – tā skaļums nav regulējams un brīdī, kad filmā notiek sprādzieni vai kliedzieni, ir sajūta, ka kāds auro tavā galvā. Mēs ar blakussēdētāju kaut kā nebūt aizbāžam tumbu ar manu lakatu, bet tas tikai mazliet mīkstina situāciju.

Tomēr mazliet paguļot, noskatoties kādas 5 filmas un rakstot, līdz dators izlaiž garu – ceļš ir nolauzts. Četros pēcpusdienā ierodamies Limā un es ķeru taksi, lai pa taisno dotos uz hosteli. Braucot caur centru, atvados no pazīstamajām vietām, bet šeit vairāk uzkavēties nevēlos. Esmu bijusi Peru ilgāk kā mēnesi un alkstu pēc kaut kā jauna.

Šoferis, protams, ceļu uz hosteli nezina, tāpēc vadu viņu ar gps palīdzību. Toties viņam patīk skaļa latino mūzika – uzgriezis to uz pilnu klapi, viņš trakulīgi vada sagrabējušo auto un priecīgi kratās līdzi mūzikas ritmiem. Tas izskatās aptuveni šādi.

Esmu izvēlējusies vislētāko un lidostai tuvāko hosteli, mana vienīgā vēlme ir ieiet dušā un labi izgulēties – atpūsties starp nakti autobusā un priekšā stāvošajiem trim lidojumiem. Un, protams, ieskatīties internetā. Hostelis visas šīs vēlmes nodrošina.

Ieskatos internetā, ka divi deviņi! Esmu tikusi pie jauna radinieka! Un uzdevuma. Vidējam brālim ar sievu pasaulē nācis trešais ģimenes papildinājums – Jēkabs vārdā! Viens no 20 eiro uzdevumiem bija nosūtīt jaunajam radiniekam pastkarti ar viņa dzimšanas dienas datumu. Jāatzīst, šis uzdevums mani gan iepriecināja, gan nedaudz satrauca – ne jau katru dienu esmu pie interneta un ne jau katru dienu man tuvumā ir pasts.

Tā, tā, mieru, tikai mieru. Vēl nav pārāk vēls, kaut ko izdomāšu. Noeju lejā uz viesnīcas recepciju un prasu, kur ir tuvākais pasts. Lidostā. Tā laimīgā kārtā nav tālu un, paķērusi somu, dodos uz lidostu. Naudas taksim man nav, esmu nolēmusi šajā valstī vairs netuvoties bankomātiem. Un galu galā, pēc teju diennakts sēdēšanas, neliela pastaiga nekaitēs. Mana vienīgā baža ir par to, vai izdosies dabūt zīmogu ar šodienas datumu – ja nu pastkastes tiek tukšotas tikai rīt no rīta?

Pēc pusstundas soļošanas pa industriālu rajonu, esmu nonākusi lidostā. Nopērku pastkarti, uzrakstu novēlējumu un dodos uz pastu. „Fecha. Datums”, rādu sievietei uz zīmogu un veltu lūdzošu skatu. Nekādu problēmu. Sieviete man izsniedz pasta zīmogu un, pārliecinājusies, ka uz tā rotājas 23. decembris, pašrocīgi uzspiežu Jēkaba dzimšanas dienu un gadu uz pastkartes. Lepna kā pāvs un priecīga kā zilonis dodos atpakaļceļā. Misija izpildīta un abiem brāļiem tagad ir pa 3 sīčiem – divām puikām un vienu meiteni, tāpat kā ģimenē, kurā uzaugām. Copy paste, vienīgi secība citādāka :).

Nopērku atvadu „street food” un, gremojot frī kartupeļus, rīsus un vistas stilbu, lēnām soļoju atpakaļ. Visi ceļā sastaptie rūpnieciskā rajona strādnieki priecīgi sveicina un novēl labu apetīti. Plastmasas šālītei ar lēto ēdienu, paralēli izsalkuma remdēšanai, arī jākalpo kā zīmei, ka neesmu nekāda tūriste – miljonāre. Līdz ar tumsu esmu atpakaļ hostelī, par pēdējo naudu nopērku vienu alu un piecus banānus, tad padarbojos internetā un liekos slīpi.

50. diena, 2014. gada 23. decembris

Izdevumi: