Zibens, pote un 4000 metri

Arī šonakt pamostos vēl tumsā, tomēr gulēts ir daudz vairāk kā iepriekšējā naktī. Gaisma nav pārāk ilgi jāgaida un, kad kādam no istabas biedriem nozvana modinātājs, arī es rāpjos lejā no sava otrā stāva lāvas un sāku dienu. Šeit dod pat nesliktas brokastis – olu kulteni, maizi, auzu pārslas ar pienu, kafiju un man nepazīstama augļa sulu. Pabrokastojusi un apdarījusi datordarbus, sēžos taksī un braucu uz gaisa pacēlāja staciju – Hannes slavēja, ka vagoniņš uzvedot kalnā no kura paveroties lielisks skats uz Kito.

Ar vienu aci veros brīnišķīgajā skatā no vagoniņa, ar otru piesardzīgi vēroju gps. Metri virs jūras līmeņa kāpj braši un, tuvojoties kalna galam, displejā jau gozējas 4000 metri virs jūras līmeņa. Nez izkāpšu pati vai mani izcels. Tomēr nav tik traki – izkāpju no vagoniņa, noeju pārdesmit soļus un jūtos labāk kā Kazahstānā ap 3000. Arī šeit kalnā ir vairāki slēpņi un nolemju apciemot vienu, kas atrodas 2 km attālumā.

Protams, šajā augstumā ar manu veselības specifiku kāpt uz augšu ir diezgan jautrs pasākums. Tomēr lēnā garā, pūšot un fotografējot pa labi un pa kreisi, uz priekšu tieku. Vējš dzenā miglu un tie sajaucas ar manas elpas garaiņiem – es ieelpoju un izelpoju mākoņus. Brīžam visa apkaime ir miglā tīta, te atkal dūmaka tiek papūsta malā, atklājot lejā guļošo pilsētu vai tālumā stāvošos kalnus. Kad saule tiek klāt zemei un ādai, uzreiz var just, ka joki ar šo mazi. Esmu iesmērējusies ar vakar pirkto krēmu un tas bija prātīgs gājiens.

Pēc krietnas pusotras stundas esmu tikusi līdz slēpņa vietai. Tā atrodas tieši zem milzīga elektrolīnijas staba. Sākumā izpētu staba žogu, viegli pieskaroties tam dažās vietās, pirms tam rūpīgi aplūkojot, vai tas nav kaut kur pieslēgts. Tomēr, kad nākamajā kārtā pieskaros kuplam zāles kumšķim, tieku viegli sazemēta. Izrādās, ka žogs tomēr bija mazliet elektrību saelpojies. Turpinu grābstīties pa zāli, kamēr vienā pudurī konstatēju akmeņu kaudzi un zem tās – slēpni. Iepriekšējo reizi tas atrasts augustā. Mjā – pirmais slēpnis Dienvidamerikā, pirmais Ekvadorā un pirmais augstāk par 4000 metriem virs jūras līmeņa.

Pēc slēpņa strīdos ar sevi, ko darīt tālāk – iet līdz nākamajam, kas atrodas vēl pēc pusotra kilometra, pa ceļam solot visādus brīnumus, vai tomēr doties atpakaļ. Ar smagu sirdi pieņemu prātīgo lēmumu – tomēr iet atpakaļ. Jau tā esmu bezgala pārsteigta, ka man ir izdevies pārvietoties šādā augstumā, varbūt nevajag visas dzīvības vienā dienā iztērēt. Atceros arī Hannesa tekstu, ka Kito ap diviem dienā gandrīz vienmēr sāk līt. Šobrīd ir viens. Eh.

Uz leju iet daudz ātrāk un, ja es visu laiku nefotografētu, vispār būtu kā raķete nonākusi zemē. Lejā ejot saprotu, ka man vēl ilgi būs jāiepazīst jaunais fotodraugs – konstatēju, ka visu laiku esmu fočējusi ar visai dīvainu parametru.

Kad esmu nonākusi pavisam netālu no funikuliera stacijas, uz zemes sāk krist pirmās smagās lāses. Iesprūku zem jumta un paskatos pulkstenī. Ir 14:00 un izskatās, ka kāds devis starta šāvienu – no debesīm sāk gāzties lietus komplektā ar krusas graudiem. Iespējams, ka atgriešanās nemaz nebija tik slikta doma. Padzērusi kafiju, sēžos vagoniņā un uzsāku ceļu lejup no kalna.

Iesākumā apkārt neredz pilnīgi neko – viss miglā tīts. Mazliet zemāk plosās negaiss un mēs stūrējam tieši tajā. Zibens spārdās uz nebēdu, pērkons piebalso. Ja es būtu zibens, man tā vien gribētos pakutināt pēdas klaja kalna vidū slīdošām metāla kastītēm. Pēc viena tāda spilgta zibšņa, visa līnija apstājas un vagoniņš vēl krietnu laiku šūpojas šurpu turpu. Novērtēju, ka līdz zemei ir metri pieci, te pat nosisties būtu grūti. Man nav bail, drīzāk tāda neadekvāta jautrība piemetusies. Vienīgā nopietnā doma ir par to, ka augšā neaizgāju pačurāt, nevar zināt, cik ilgi mēs te tā tirināsimies. Bet neko – drīzi vien sākam kustēt. Līdz nākamajam spērienam, kad vagoniņi apstājas atkal. Pēc ceturtās reizes, man tomēr sāk šķist, ka zibens spērieniem un līnijas darbības pārtraukumiem, ir zināma saistība. Tagad atrodamies negaisa epicentrā – redzu vienu zibens šautru ieskrienam zemē aptuveni 100 metru attālumā. Pārņem līdzīga sajūta kā ar Ivaru sēžot Tadžikistānas pekles tunelī – nezini kad un vai tiksi ārā. Domās pazib ziņu sižets, ka tālajā Ekvadorā zibens saspēris gaisa vagoniņu līniju un tur atrasts arī viens cepts latvietis. Tā teikt, pārfrāzējot teicienu: kur nospļaujies, tur priekšā latvietis – pat zibens nevar uz dullo iespert, lai netrāpītu kādam latvietim.

Tomēr pēc brīža atsākam braucienu un, piedzīvojot vēl trīs apstāšanās reizes, tiekam uz zemes. Lietus arī jau beidzis plosīties, krīt vien dažas slinkas lāses. Kātoju civilizācijas virzienā gar kuplām eikaliptu audzēm, kuru smaržu atraisījis lietus. Apkārt lēkā kaut kādi melni putni dzelteniem knābjiem – kā mūsu strazdi, tikai uz pusi lielāki. No floras vienīgie pazīstamie draudziņi ir pienenes, sarkanais un baltais āboliņš.

Kalna lejā jau gaida taksometri, kas ir gatavi par pieciem dolāriem mani aizvest līdz veselības centram numur 1 – esmu nobriedusi dzeltenā drudža potei. Tomēr par braucienu lejup man cena šķiet sālīta un eju meklēt autobusu. Pirmā pretimbraucošā busa šoferis man apstiprina, ka brauc vēsturiskā centra virzienā un tieku līdz tam par 25 centiem. Tālāk gps mani pavada līdz pašām veselības centra durvīm.

Tā kā infocentrs ir slēgts, prasu aptiekāram, kur te potes dod. Lai tik kāpjot uz otro stāvu. Tur uzreiz priekšā vakcinācijas kabinets, eju iekšā. Mēģinu spāniski izskaidrot savu vajadzību, bet tā kā pote nav joka lieta, tad meitenes drošības pēc aizskrien pēc kolēģes, kas prot angliski. Izskaidroju atnākušajai kolēģei, ko vēlos. Meitene ir laipna bez gala, tomēr prasa – kad man iepriekšējo reizi pote veikta un vai man esot kaut kāds sertifikāts. Saku, ka nekad dzīvē un arī sertifikātu nav. Nu, varētu būt problēma. Tomēr, kad vēlreiz izstāstu savu vajadzību, meitene kaut ko padomā un saka, ka labi – sapotēšot tomēr mani. Māsiņas aizpilda pāris tabulas, liek man parakstīties, tad izsniedz dzeltenu poti apliecinošu pasi un pašu poti arī. Angliski runājošā būtne jau ir prom un tā arī man neizdodas saprotami pajautāt – pēc cik ilga laika iestājas imunitāte. Vai ir kādi uzvedības ierobežojumi? Jā, jā – astoņas dienas alkoholam nē. Labi, Rūtas dienai nāksies pagaidīt. Promejot prasu, cik jāmaksā, meitene nesaprot jautājumu. Nu, dinero, nauda? Nē, nē, viņa krata galvu, nekāda nauda. Nu tad lielais paldies un atvadu foto (diemžēl sanāca miglains, bet tāpat atstāju jums aplūkošanai).

Esmu bezgala priecīga, ka tik viegli izdevies atrisināt šo lietu. Tā kā atrodos netālu no vakardienas divu dolāru ēstuves, nolemju vēlreiz remdēt izsalkumu turpat – galu galā mans vēders pēc turienes maltītes uzvedas pirmšķirīgi. Tieku pie vistas zupiņas, gaļas mērces ar rīsiem un patstāvīgā klienta smaida. Pirmā mazā rutīniņa.

Tā kā vēl ir gaišs, nolemju pameklēt pāris slēpņus, kuri atrodoties vietā ar brīnišķīgu Kito panorāmu. Kamēr pa stāvām ieliņām esmu uzraususies augšā, sāk krēslot. Saprotu, ka principā vazājos pa pilnīgi autentisku vidi, bet šeit man šķiet pat mājīgi. Varbūt sāku pierast, galu galā – cik ilgi var baidīties. Pirmajam slēpnim jābūt kaut kādā rozā krūmā un brīdī, kad esmu izbradājusi vienu, kas vistuvāk dotajām koordinātām, konstatēju, ka tam ir daži dzelteni ziediņi. Blakus vīd kaut kas rozā, bet man ātri apnīk puskrēslā ložņāt pa krūmājiem un izlienu ārā īsi pirms tam, kad parādās vientuļš garāmgājējs. Grūti teikt, ko viņš būtu nodomājis, ja būtu šeit atgadījies dažas minūtes iepriekš. Labi, iešu pameklēt otru slēpni. Tā tuvumā, savukārt, dzīvojas pāris klaiņojoši suņi un aiz tuvējās sētas mīt vēl divi. Manu parādīšanos viņi sveic ar apvienoto Ekvadoras suņu kvartetu. Gaudojošo skaņu pavadībā apgrābstu pāris šejienes kokus, kur teorētiski vajadzētu būt slēpnim, bet neatrodu neko vairāk par dīvainu vabolīšu kolonijām. Mierinu sevi ar šodien atrastā slēpņa domu un panorāmas skatu – tas tiešām ir labs.

Nu jau ir teju tumšs un eju kādas dzīvākas ielas virzienā, lai noķertu transportu uz hosteli, kur uzturas mana soma. Blakus ir metrobusa pietura un pabraucu pāris pieturas, lai nonāktu savā reģionā. Tā kā savas muļķības pēc neesmu ielikusi punktu hosteļa atrašanās vietā, tad tagad klīstu pa rajonu ar sajūtu – es šeit esmu jau bijusi, pat uzskrienu ķīniešu restorānam, kur vakariņojām ar Hannesu. Tomēr hosteli nevaru atrast. Vienā brīdī tomēr saprotu savu kļūdu – man sajukusi 9 decembra iela ar 6 oktobra ielu (vēl viņiem ir arī 10 augusta iela). Gribētu acīs ieskatīties tam ģēnijam, kurš izdomājis šādus brīnišķīgus nosaukumus.

Nonākusi hostelī, ieskatos internetā – no mana jaunā hosta ziņu nav. Tomēr mēs teorētiski esam sarunājuši, ka šovakar ierodos pie viņa. Bet, ņemot vērā apstākli, ka sarunāšana notika man rakstot angliski, bet viņam spāniski, neesmu īsti droša, ka esam vienojušies par vienu un to pašu.

Hosteļa saimniece man palīdz izsaukt taksi, iepriekš pārliecinoties, ka taksists zina, kur atrodas man nepieciešamā adrese. Kad ieeju dzīvojamajā ēkā, portjē mani priecīgi sagaida – jūs pie Džona Garsijas, vai ne. Laikam, ja šeit parādās kāda sveša seja ar mugursomu, tad tas automātiski nozīmē vizīti pie mana namatēva. Jā, apstiprinu, ka tā ir. Portjē zvana uz augšu, lai pēc brīža man paziņotu, ka.. neviens nav mājās. Nē, nu kolosāli. Nav jau nekāda bēda, varu pārvākties atpakaļ uz hosteli, bet žēl 3 iztērētu dolāru vienā un droši vien vismaz tikpat – otrā virzienā. Es cenšos sazvanīt Džonu, bet mans telefons ir sajucis prātā un neko nedara. Beigās portjē, redzot manu seju, ir tik laipns un piezvana no sava telefona. Jā, Džons esot tepat veikalā, viss kārtība, lai es mazliet uzgaidot. Fū, nu vismaz.

Pēc neilga brīža sargs mani aicina doties uz liftu, kur augšā mani sagaida Džons – kaut kā ticis ēkā pa citām durvīm. Dzīvoklis ir glauns bez gala – ar stikla sienu pa visu istabu, no kuras paveras vēl labāks panorāmas skats kā no slēpņa. Arī pats saimnieks ir laipns, uztaisa vakariņas, izstāsta par tuvējiem apskates objektiem. Dižas sarunas mums gan nesanāk – mana spāņu valoda vēl nav tik tālu izaugusi. Esmu arī pārāk sagurusi pēc nopietnās pastaigas, lai diži piepūlētu smadzenes. Izpētījusi visādas iespējas, nolemju rīt doties un nelielu ciematu Kito tuvumā – Mindo, tur varot apskatīt ūdenskritumus un izveikt dažādas atrakcijas. Kāpēc gan ne.

PIRMAIS. Gājiens virs 4000 metriem un slēpnis!

2. diena, 2014. gada 5. novembris

Izdevumi: