Mana pirmā pieturvieta Dienvidamerikā ir Ekvadoras galvaspilsēta Kito. Tā kā šajā pusē man neviena pazīstamā nav, tad ierastām rokas kustībām, sāku meklēt kādu namatēvu vai namamāti caur kaučsērfingu. Noskaidrojusi, ka Kito ir vairāk kā pieci tūkstoši potenciālo uzņēmēju, sāku pielietot filtrus – atlasu tos, kuri šai lapā bijuši nesen un tādus, kuriem ir labi rādītāji pēc drošības kritērijiem. Starp atlasi izturējušiem kandidātiem netīšām ieraugu visai netradicionālu Latīņamerikas vārdu – Hannes. Ieskatos ciešāk – puisis ir no Igaunijas. Aplūkojot profilu secinu, ka viss ar jaunieti izskatās kārtībā un sūtu viņam dīvānpieprasījumu.
Drīz arī saņemu atbildi – viss labi, varu palikt, viņam vispār latvieši patīkot, viens no vislabākajiem draugiem esot no Latvijas. Tas jauki, atbildu viņam un piedāvājos, ka, ja Hannes vēlas, varu satikties ar viņa latviešu draugu un aizvest kādus sveicienus. Tā tas viss arī paliek līdz vakardienai, kad aizsūtu Hannesam atgādinājuma ziņu – drīz būšu klāt.
Pulkstenis ir pusdesmit vakarā, kad manu sarunu ar mammu pārtrauc cits ienākošais zvans. Ieraudzījusi, kas zvana, atvainojos mammai un pārtveru otro zvanu. Jānis Vanags, Airbaltic. Neesam draugi, bet seni paziņas gan – kopīgi maisījušies pa PR katliņu visai garus gadus un realizējuši ne vienu vien kopprojektu. Man nav ne mazākās nojausmas – kāpēc lai Jānis man piepeši zvanītu, piedevām brīvdienā un visai vēlu. Bet jūs jau, protams, nojaušat, kāpēc. Viņš, Jānis, ir Hannesa labais draugs.
