Guļu uz karstās lāvas, degunu iebāzusi dēļu šķirbā, un kāri tveru bērzu lapu pieskārienus un smaržu. Inese per kā īsts profesionālis – ar divām slotiņām kā rotaļājoties savieno gaisu un ķermeni. Šis ir mans atvadu pēriens, manu veco grēku izsvīšana. Beigās, noziedušās ar medu, sēžam uz lāvas kā divas laimīgas bites.
Es Inesei aizsūtīju ziņu jau pa dienu – dikti gribējās šovakar uz pirti. Bet viņa neatbildēja un es neuzmācos – ja nav, tad nav. Jau tuvojoties pusnaktij, saņēmu atbildes ziņu – mājās bijis ņiguņegs un telefons nomētājies. Un, cik žēl, arī pirts bijusi. Bet arī rīt būšot, lai tik braucot. Bet es rīt būšu jau tālēs zilajās. Neko, apmaināmies vēl ar pāris īsziņām un atvadāmies. Pēc minūtēm desmit atnāk vēl viena: „Zini ko. Pirts vēl silta, ja nenāk miegs, brauc tik šurp.” Domāts – darīts. Kas par to, ka pulkstenis jau pārkāpis pusnaktij.
Jau pēc minūtēm desmit sēžu uz lāvas un gaidu pievienojamies saimnieci – manu kaimiņieni un kursabiedreni Inesi. Lai arī esam kaimiņienes krietnu laiku, to atklājam visai nesen – dēļ kārtējās jaušības.
Bija vasaras vidus un es viesojos Jūrmalā pie vecākiem. Mamma cita starpā man stāsta, ka tikko izlasījusi dikti feinu interviju ar vienu meiteni, kura, tāpat kā mani vecāki, aizraujas ar biškopību. Un atnes man žurnālu, no kura man priecīgi smaida pretī Inese. Saku mammai, ka netīšām esmu pazīstama ar meiteni, tikai nezināju, ka viņa ar bitēm aizrāvusies.
Tai pašā dienā devos tālāk darīšanās uz Rīgu. Eju cauri Esplanādei un tur ieraugu plakātu, ka vakarā te rādīšot filmu „Dokumentālists”, kuras viena no veidotājām ir Inese – arī viņa būšot šeit sastopama. Nogrozu galvu par šitādu jaušību ķēdīti un nolemju, ka, ja plāni saliksies tā, ka man vakars būs brīvs, atnākšu līdz šejienei.
Vakars izvēršas brīvs un es arī atnāku uz Esplanādi. Tur Inese stāv pie mikrofona un gudri runā. Sāk rādīt filmu un es aizeju pārmīt dažus vārdus ar Inesi – izstāstīt šodienas jaušības. Vienā brīdī Inese atvainojas – labprāt parunātos vēl, bet jānoķer autobuss uz… Vangažiem. Nē, nu lieliski. Tā kā es arī dzīvoju mazu gabaliņu aiz šīs vietas, tad piedāvājos Inesi pa ceļam aizvest. To arī izdaru, pa ceļam izpļāpājamies jau krietni kārtīgāk un, ievedusi Inesi viņas mājas brīnišķīgajā pagalmā, tieku pie pirmā uzaicinājuma uz pirti. Pirmā, bet ne pēdējā.
Tā, drūmajos rudens un ziemas vakaros, līdzīgi kā vakar, mums notika ne viens vien spontāns pirts vakars – pienāk īsziņa un tu, tāds kāds tajā brīdī esi, lec mašīnā un drīz jau esi pirts slotu pilnajā priekštelpā un pēc tam – tveicīgajā paradīzē. Tik dēļ jums, mīļās jaušības, dēļ jums.
