Svētki un ceļabiedrs

Es eju pa ielu un esmu vienīgā sieviete uz zemes. Pretī plūst nebeidzami vīriešu bari, kas veras manī kā citplanētietī. Nē, tas nav sapnis. Tas ir 4. oktobra rīts Taškentā. Svētki. Neba manu dzimšanas dienu te svin. Un pat ne mūsu valsts vēlēšanas. Šodien Uzbekistānā ir Kurban Hait jeb Upurēšanas festivāls – tikko beigusies rīta lūgšana.

Visas jezgas rezultātā taksi noķeru 15 minūtes vēlāk nekā biju cerējusi. Tomēr mans šoferis ir ātrs un attapīgs, tāpēc precīzi 7:30, kā bijām sarunājuši ar Ivaru, pieripoju pie Latvijas vēstniecības vārtiem. Mazas drošības saliņas lielajā Uzbekistānā, kur skan dzimtā valoda un kur šodien var nobalsot. Cerēju, ka būšu pirmais balsotājs Taškentā un tā arī ir. Darbiniece izvelk baltu reģistrācijas lapu, piefiksē mani un izsniedz lapiņu kaudzi un aploksni. Balsošana veicas ātri un pāris minūtēs pilsoņa pienākums izpildīts. Pēc dažām minūtēm ierodas otrais vēstniecības klients – Ivars. Arī viņš tiek galā zibenīgi un varam doties stacijas virzienā un tālāk uz Samarkandu.

Taksī sēž divi vietējie – Ivara paziņas, ar kuriem viņš kopā pavadījis vakaru. Tad šķīrušies, Ivars devies pagulēt, bet šie uz nākamo klubu – un atkal pilnīgi nejauši satikušies uz ielas netālu no vēstniecības. Viens paziņa brīnās par mūsu augsto pilsonisko apziņu un saka, ka viņš gan Vācijā (kur šobrīd dzīvo) neietu balsot, ja Uzbekistānā būtu vēlēšanas. “Redzi, mēs esam tomēr tikai divi miljoni”, saku puisim. “Jā, un ja mēs abi nenobalsotu, tad 1% iedzīvotāju jau nebūtu piedalījušies vēlēšanās,” Ivars nobeidz domu.

Kolīdz vilciens uzsāk ceļu, dodamies uz restorāna vagonu brokastīs. Lai līdz tam tiktu, jāiziet cauri kādiem pieciem parastajiem vagoniem. Vilciens raustās un šūpojas, tāpēc brīžos, kad jāiet cauri tamburiem, sajūta nav omulīga. Man vēl nekas – jāuzmanās tikai no horizontāliem šķēršļiem, bet Ivaram, kas ir galvas tiesu garāks par mani, arī no vertikāliem. Restorāna vagons gan pagaidām tukšs un kluss, tomēr pēc brīža mums izdodas tikt pie karstas tējas, kafijas un brokastīm – ceptām olām ar sintētiskiem cīsiņiem. Paēduši, līgojam atpakaļ uz savu vagonu un cenšamies mazliet pagulēt. Par veselīgu miegu to nenosauksi, bet kā nebūt pasnaužam.

12 dienā piestājam Samarkandas stacijā. Noķeram taksi, atbildam uz dažiem standarta (skatīt BUJ) un dažiem nestandarta jautājumiem, un braucam hosteļa virzienā, ko ceļvedis raksturo kā labu mugursomnieku palikšanas vietu. Mums abiem ir viegli cinisks noskaņojums – man joprojām nav līdz galam atgriezusies veselība (bet ir daaaaudz labāk), bet Ivars iepriekšējā naktī gulējis vien dažas stundas, tāpēc skatāmies pa takša logu un nopietnu sejas izteiksi apgalvojam to, ko esam dzirdējuši no citiem – cik Samarkanda ir neticami skaista pilsēta. Pagaidām stipri vairāk par ierasto Padomju arhitektūru nemana. Vēl paužam savstarpējo izbrīnu, ka ceļojam kopā jau vairākas stundas, bet vēl neesam salekušies, un izsakām versijas, kad tas varētu notikt.

Pietuvojoties hostelim, parādās itin glītas un pamatīga izmēra mošejas – šejienes simbols un lepnums. Aši tikuši pie istabas par 25 dolāriem un nogalinājuši internetu, dodamies aplūkot vēsturi. Ieejam vēsturiskajā kompleksā no sava hosteļa puses un mums priekšā parādās sēta ar slēgtiem vārtiņiem. “Vai no šīs puses nevar tikt iekšā?”, Ivars prasa sargam, jo galu beigās slinkums iet apkārt. Varot. Ieejas biļete maksājot 16 500 somus, viņš varot ielaist pa 12 000. “Pa 10 000 arī vari?”, man izsprūk teju automātiski. Varot. Tā nu mēs atbalstām Uzbekistānas ēnu ekonomiku un ietaupām uz abiem 13 000. Pēc iekšā tikšanas gan mūs pārņem sajūta, ka sargs mūs izjokojis, un nekādas ieejas maksas te nav vispār, tomēr beigās pamanām kases būdiņu. Tomēr – vai esam ietaupījuši vai pārmaksājuši – nezinu joprojām.

Izstaigājuši un safotografējuši mošeju kompleksu, dodamies tālāk. Arī Samarkandā ir viens slēpnis un, tā kā mums sanāk iet gar to, īsumā ilustrējusi Ivaram, kas ir geokešings, sākam meklēt kastīti. Izložņājam aizdomīgo apvidu pamatīgi, bet nekā. Brīdī, kad esmu jau gatava padoties, pametu acis mazliet citā virzienā nekā bijām meklējuši – un tur jau šis ir!

Tad apskatām vēl pāris mazākus mauzolejus un nospiežam, ka būtu īsais brīdis atrast šai tūrisma citadelē mīlīgu bāriņu, kur iemalkot kafiju un palietot ātru internetu. Tā mēs klīstam pa pilsētu aptuveni stundu, katrā kafejnīcai līdzīgā objektā apvaicājoties – vai jums ir internets. Tas nav pat vietā, kur uz logiem milzīgiem burtiem rakstīts “free wi-fi” – vakar esot iztērēts limits. Visbeidzot ieklīstam samērā smalkā hotelī – viņi mums apsola gan kafiju, gan internetu. Pie kafijas tiekam, bet internets nestrādā arī šeit. Ivars siltajā telpā lēnām, bet nenovēršami pāriet sapņu valstībā un saņēmušies dodamies ārā. Tur, starp citu, šodien ļoti mājīgs klimats – +14. Hotelī ir neredzēti izpalīdzīgs personāls – par kafiju mums neliek maksāt un puisim tiešām rūp, lai mēs tiekam pie interneta – viņš pat mums piešķir kaimiņu veikala paroli. Uz ielas mums uz brīdi izdodas to noķert. Stāvam, bakstām telefonus. Ivars paskatās uz mani un prasa to, ko es pirms pusminūtes nodomāju: “Kā tev šķiet, mēs esam atkarīgi?”.

Pa ceļam uz hosteli iegriežamies veikalā, tad lecam taksī (kas šai pilsētā ir katra otrā mašīna) un drīz jau esam “mājās”. Tomēr tur kā Anglijā, kas bij’ aizslēgta, bet atslēga bij’ nolauzta. Mūsu istabas durvju atslēga ir tā sačakarēta, ka ne uz priekšu, ne atpakaļ. Arī viesnīcas personāls nevar izdomāt neko gudrāku, kā uzlauzt durvis. Bet iekšā tiekam un personāls sola atrisināt durvju jautājumu. “Nez, vai tas būs šodien”, Ivars iemiegot domīgi novelk. Viņš pirms miega ierauj vienu pretgripas tableti – var gadīties, ka drudzis piemeklējis arī manu ceļabiedru. Labi, ka tik ātri, citādi es justos vainīga par šo faktu. Es, savukārt, ierauju karsto dzērienu, apēdu trieciendevu ar ķiplokiem un mēģinu pagulēt. Tomēr mans miegs ir aizmucis un tas ir labs iemesls parakstīt.

Tā mēs pāris stundas labi pavadām laiku – Ivars guļot, bet es medījot internetu un rakstot. Atvilkuši elpu, dodamies atkal ielās – aplūkot mošejas vakara gaismā, kaut ko apēst un galu galā – nosvinēt šodienas daudzos svētkus!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s