No rīta neesmu labā noskaņojumā. Veselība, kas šķita esam salabota, izrādījusies tikai pielāpīta uz pāris dienām. Šodien atkal sāp galva un kakls. Manu noskaņojumu neuzlabo arī vietējo “viesmīlība”. Man sāk apnikt viņu skandināšana par to, cik super viesmīlīgi viņi ir, un strīdi kurš labāks – uzbeki vai kazahi. Līdz šim sastaptie kaučsērfinga cilvēki patiešām ir bijuši fantastiski, bet neviens nav plātījies ar to, cik viņš labs. Bet šis, visādi citādi jaukais pāris, vakar man teju lekciju lasīja par to, kā viņi mīl viesus, viesiem visu, vai es esot vēl kaut kur sastapusi viesmīlīgāku tautu. Mēs esam teju sadraudzējušies, šie solās braukt ciemos un ko tik vēl nē. Un brīdī, kad saku, ka gribētu ar viņiem norēķināties, vīrs man nosauc summu – nu 120 000 būtu normāli. Es nekaulējos, nestrīdos, nolieku naudu. Būtībā tas jau nav daudz – esmu izvizināta, izguldīta, pabarota. Bet viesmīlības sajūta atkal ir piečakarēta. Cita lieta ir, ja tu skaidri saproti, ka tas ir darījums. Tomēr nepārtraukti skandēt par viesmīlību un tad paprasīt vietējiem apstākļiem palielu naudu par vešanu, kas līdz šim bijusi pa ceļam, un izguldīšanu istabā, kas tāpat stāvēja tukša.. nezinu – es, kā neviesmīlīgais latvietis, šādā situācijā nebūtu ņēmusi naudu vispār. Iespējams, neizjūtu pietiekami daudz pateicības jūtu, iespējams, pie vainas tas, ka esmu slima. Tomēr esmu priecīga atvadīties no līdzšinējās sabiedrības un iekāpt mikroautobusā atpakaļ uz Taškentu.
Nonākusi pilsētā, domāju, ko darīt. Par spīti pašsajūtai, aizbraucu uz Ziemeļu staciju, kas šobrīd skaitās mana viesnīca, un nolieku tur lielo somu. Biju domājusi, ka varētu jokus mīlot tur arī pārnakšņot, tomēr kārtīgāk aplūkojusi gultu un uzzinājusi, ka šeit nav duša, sāku šaubīties. Labi, redzēs.
Citi ārzemnieki mani bija sabaidījuši, ka metro katru reizi prasa uzrādīt somu, pasi un reģistrāciju. Tā kā iepriekš man ar pēdējo punktu bija kā bija, bet tagad “u meņa vsje dokumenti v porjadke”, tad kāpju iekšā metro. Man, tāpat kā pārējiem, pie ieejas pārbauda somu, bet neko citu neprasa. Gan dēļ valodas zināšanas, gan ārējā izskata, esmu visai neuzkrītošs ārzemnieks. Sākumā aizbraucu uz Vēstures muzeju, tad izstaigāju Nacionālo mākslas galeriju, kur manam priekam iekārtota viena istabiņa ar moderno mākslu. Vēstures muzejā var aplūkot arī nelielu viesizstādi par korejiešu nacionālo dziesmu Arirang. Tādu jau redzēju arī Alma-atā, tikai šeit darbojas arī visi multimēdiji un brīdi paklausos, kā korejieši dzied.
Muzeji manu pašsajūtu nav diez ko uzlabojuši un saprotu, ka šonakt nudien nevēlos atrasties drūmajā stacijas istabā. Nebiju plānojusi traucēt Oskaru, bet nāksies. Uzrakstu īsziņu, vai drīkstētu šonakt palikt kopā ar ārstniecības līdzekli šņabi. “Da priježaj”, Oskars raksta un piekodina, lai nopērku asos piparus. Iegriežos tirgū pēc pipariem un nez kāpēc iznāku ar septiņām kulītēm ar viskautko. Līdz Oskara mājās pārrašanās laikam vēl ir stunda, paņemu taksi uz šejienes mauzoleju – bildēs rādījās smuks esam. Tāds tas ir arī dzīvē – īpaši tagad, saulrieta laikā. Krietnu laiku staigāju ap ēkām, fotografēju un priecājos par skaistumu.
Esmu drusku aizrāvusies ar mauzoleja aplūkošanu, jo kamēr savācu somu un tieku līdz Oskaram, ir vēlāks kā teicos būt. “Ā, beidzot”, Oskars saka mani sagaidot. “Kā tu izturies pret Āzijas virtuvi?”, viņš prasa. Nu, visai labi. “Ņem līdzi tos piparus un šņabi, braucam ar draugiem uz vienu interesantu vietiņu piepilsētā.” Biju noskaņojusies pilnā mierā ķerties klāt tirgū nopirktajiem vitamīniem mājas apstākļos, bet, ja namatēvs saka, ka jādodas – nu labi.
Pie stūres ir Oskara draugs, kas nesen iegādājies auto un nesen nelieto alkoholu. Pa ceļam savācam vēl divas meitenes. “Tu esi viesis?”, viņas prasa. Apstiprinu to un meitenes smejas, ka Oskars bieži parūpējoties par to, ka viņas vakariņo viesu sabiedrībā. Pa ceļam arī saprotu, kāpēc Oskars man tā viltīgi vaicāja par Āzijas virtuvi. Mēs dodamies uz korejiešu iestādījumu… ēst suni.
Lai gan esmu domājusi, ka kādreiz to pamēģināšu, taču nebiju gaidījusi, ka šādā situācijā nonākšu Taškentā. Svārstos par šādu domu, bet visi mani cenšas pierunāt – tas esot vēl viens šejienes līdzeklis, lai ārstētos pret slimošanu – suņa gaļa tā izsildot, rīt būsi vesela.
Kafejnīcas vietu es otrreiz neatrastu, pat, ja mani spīdzinātu. Mēs izbraucam no Taškentas, līkumojam pa tumšām ielām, bedrainiem ceļiem, līdz iegriežamies kādā pagalmā. Tur visi tiek sasēdināti nelielās istabiņās. Kamēr esmu izgājusi, kopējais pasūtījums ir izdarīts un pēc brīža galdā parādās rīsi, salāti un divas gaļas bļodas. Būtu labāk, ja es nezinātu, kas tajās ir iekšā. Bet, ja reiz dzīve tādā vietā atvedusi, labi – jāmēģina ir. Jāteic, ka gaļa garšo kā gaļa – attāli līdzīga liellopam. Norīt to varu ar ļoti lielām sirdsapziņas mokām, bet viss ir mūsu galvā, kā zināms. Visi, izņemot šoferi, atbalsta mani, malkojot piparu šņabi – sākat ar tostiem par veselību un beidzam ar mīlestību.
Mājās nonākot pašsajūta jau ir krietni labāka un apsolos nopietni apsvērt vienas meitenes uzaicinājumu rīt braukt ciemos uz viņas vasarnīcu. No rīta tā vairs nešķiet – šņabja maģija ir beigusies, arī suns nav neko līdzējis – esmu kapitāli slima.
Oskars skatās uz mani un saka: “Nu ko darīt. Paliec šodien mājās un ārstējies.” Viņa profilā rakstīts, ka viņš kaučsērferus vienus mājās neatstāj, bet, pieņemu, ka šī ir ārpus kārtas situācija. Kamēr viņš taisās uz darbu, saņemu spēkus un aizeju līdz aptiekai – būs vien jāķeras pie tradicionālās medicīnas. Veikalā paķeru aveņu zapti un vēl šo to veselīgu, un dodos atpakaļ dakterēties. Ivars arī jau ir ieradies Taškentā un, par spīti visam, gribu rīt doties uz Samarkandu.
