Mēs jau kravājam somas Labaidabai, bet „mūsu hostelī”, protams, miera nav. Pirms pāris dienām atbrauca pāris no Polijas un viņi labprāt paliktu vēl kādu dienu. Pēc īsas apspriedes nolemjam, lai paliek arī – kas par to, ka paši nebūsim. Līdzīgi uzticējos meitenei no Baltkrievijas pērn – atstājot viņu pie sevis kopā ar draudzeni, bet pati dodoties prom savā dzīvē. Tā kā šīm meitenēm nebija nevienas atsauksmes, tad par ļoti pārdomātu soli to nevarētu uzskatīt. Kad atgriezos mājās ar vieglām bažām, atverot durvis, tās izklīda kā ceļa putekļi. Māja perfektā kārtībā, uz galda ziedi un pašu zīmēta pateicības kartiņa.
Mūsu poļu viesi, savukārt, saņēmuši dīvānpierasījumu no kāda itāļu velobraucēja. Pjotrs jau ir gatavs atteikumam, jo paši ceļo, bet tad apdomājas – pag, mūsu dzīvoklis taču ir tukšs un manam draugam ir atslēga. Viņi ir pozitīvi pārsteigti, ka atļaujam viņiem palikt pie mums bez pašu klātbūtnes un spontāni nolemj tāpat rīkoties ar itāli – sazinās ar draugu, sarunā atslēgu nodošanu un apstiprina palikšanu. Ja itālis uzvedīsies labi un neapkaunos kaučsērfinga komūnu, arī mēs paši, braucienā uz Poliju varēsim palikt poļu tukšajā mājvietā. Nu gluži tukšajā nē – pa speciālu ieeju tajā var iekļūt visi septiņi Pjotra kaķi. Mums katram būs savs astainis, ko apķert pirms miega.
Nez vai itāļu jaunietis nojauš mūsu savstarpējo sakarību ķēdīti, bet tāpēc tas viss nav mazāk jauki. Tāpat kā vēstule, ko saņēmu šodien no saviem pavasara kazahu sērferiem, pie kuriem pošos atbildes vizītē pēc mēneša un drusciņ. Ko, tikai uz nedēļu pie mums? Nu, padomā labi, te ir tik daudz ko redzēt. Ak, gribi palikt līdz septembra beigām? Bet varēsi dzīvot pie maniem vecākiem arī tad, kad paši jau aizbrauksim. Jā, jā – bez problēmām. Viss, apskauju. Aņa.
Polijas pēcvārds | kamzolis
[…] pasākums. Viena no palikšanām bija pie poļu pāra, kas iepriekš viesojās pie mums (skat. http://kamzolis.com/2014/07/31/uzticesanas-kedite/). Lai arī paši vēl ceļoja pa Somiju, mēs varējām pavadīt nakti viņu burvīgajā dzīvoklī […]