No rīta mūs iesēdina busā un ved prom no pilsētas. Skats, kas paveras uz kalniem no ceļa, ir vairāk kā varens. Tīģera aizas kalni, salīdzinājumā ar šiem, ir tādi kalna bērniņi. Cīņa šeit notiek starp kalniem un cilvēkiem. Cilvēks drupina kalnus, laužot ceļus, būvējot ēkas, bet kalni laiku pa laikam nober uz cilvēka radīto krietnu sauju akmeņu. Kādā ceļmalas ciematā iesākumā ieraugu Sarkanā krusta teltis un tikai tad pamatu, ka pusciemats ir noslaucīts no zemes virsas – kārtējais nogruvums. Cilvēki nogruvumus šeit cenšas visādi savaldīt – pārsvarā iecementējot uz ceļa pusi esošo klinti. Bet visas jau neiecementēsi, īpaši tādas, kurām no ceļa knapi galu var redzēt. Arī mūsu buss divas reizes piestāj ceļa malā un gaida, kamēr brauktuve tiks attīrīta no nogruvuma akmeņiem.
Galā esam un, lai nokļūtu parka teritorijā, izejam cauri kādai ēkai un pārsēžamies citā autobusā – tas mūs uzvizina kalna galā, kur apstājamies, lai apskatītu tibetiešu tradicionālās mājas. Cik nu tās ir tradicionālas, nezinu, neviens tibetietis tur vairs nedzīvo. Šajā vietā mani kārtējo reizi tracina ķīnieši. Kad tu uzņem bildi, viņi faktiski nekad nepagaidīs pāris sekundes – vienkārši brien, kur viņiem vajag. Bet, kad fočējas paši – sākumā viens, tad otrs, tad abi kopā, tad vēl kādās kombinācijās. Tu uzkrītoši stāvi un gaidi, kamēr personas pazudīs, lai uzņemtu vienu bildi bez cilvēkiem uz attiecīgā objekta, bet šie neliekas traucēties. Pēc piecām minūtēm, kad dāmas jau prāto par nākamo pozu, tikai pēc mana laipnā uzbrēciena, vai tiešām es nevarētu palūgt uz 10 sekundēm viņas paiet maliņā, šīs izbrīnīti paskatās uz mani, it kā es tikko tur būtu parādījusies, pasaka “ou” un paiet malā.
Nākamajā pieturas punktā mūs izlaiž pie garas gaisa takas, kas uzbūvēta gar klints malu un ved gar upi. Taka ir horizontāla un iet ir patīkami. Mēs ejam, pļāpādami ar Čongu, un nemanot nonākam līdz takas galam. Ir divas iespējas – iet pa šo pašu taku atpakaļ vai braukt ar laivu. Mums abiem patīk ūdens (Čongs skolas laikā piedalījies dažādās peldēšanas sacensībās), tāpēc nolemjam raftot. Tā gan šo nodarbi īsti neklājas saukt, jo upe ir mierīga un pāris krāces tiek izbrauktas bez mazākās piedzīvojumu garšas. Izkāpjot krastā, mazliet vīlušies saskatāmies.
Tālāk autobuss mūs aizved līdz līdzīgai takai, tikai šoreiz ir krietni jākāpj uz augšu. Zem kājām ir izžuvušas upes gultne, bet virs galvas klintis, tur ieaugusi pat maza palmiņa, kas šejienes klimatiskajiem apstākļiem ir neparasti. Noslēgumā vēl apskatām svēto koku, kur no maza stumbriņa lapotne uzvijusies teju pa visu klinti. Koks turas pie klints ar mazu roku.
Atceļā Čongs iepazīstas ar pāris ķīnietēm, kas rīt plāno doties trīs dienu pārgājienā – pa kalniem, nakšņojot mājās pie tibetiešiem. Pastāv iespēja pievienoties un mēs nospriežam, ka tā ir laba iespēja. Nonākuši Šangrilai, dodamies kopā ar meitenēm uz viņu hosteli, kas nosaukts sniega lauvas vārdā. Kad vaicāju saimniecei, no kurienes nosaukums, viņa prasa – vai esmu redzējusi mazo balto sunīti pagalmā. Nu jā, bija tur trīs tādi kranči. Nu, viņi esot mazliet piepušķojuši lietas un vienu no tiem nokristījuši par sniega lauvu.
Kopā ar pārējiem ceļa biedriem aizejam vakariņās, lai apspriestu gājiena detaļas. Vakariņās vietējie mūs aizved uz restorānu, kur var dabūt šejienes nacionālo ēdienu – jaka gaļas karsto podu. Lielā metāla toverī galda vidū gaļa sautējas kopā ar dārzeņiem un sēnēm. Nekad neesmu varējusi pateikt – kāda gaļa man garšo vislabāk. Tagad varu – jaka. Pēc vakariņām aizejam uz vietējo lielveikalu un nopērkam uzkodas ceļam. Mēs ar Čongu vēl paņemam arbūza daļu vakara našķim un šķiramies līdz rītdienai.
Hostelī Čongs aiziet skatīties tenisa spēli, es cenšos norezervēt lidojumu biļetes. Esmu dusmīga uz vietējo biļešu tirdzniecības aģentu C trip, kas man divas reizes atsūta paziņojumu, ka biļete, kuru esmu norezervējusi, diemžēl nav pieejama. Pēc brīža atnāk Čongs ar jaunumiem – viņam esot zvanījušas meitenes un diemžēl mūsu trīsdiennieks nav iespējams. Ir noticis pamatīgs ceļa nogruvums un transports uz iecerēto vietu nekursē. Tā vietā mēs rīt dosimies vienas dienas pārgājienā, kas arī esot skaists bez gala. Kad tā, tad tā – neko darīt.
