Šodien beidzot ir slinkā diena – noguļu līdz 12. Pēdējo dienu pārgājieni ir pamatīgi nomocījuši mūsu ķermeņus. Es šovakar lidoju uz Čendu, bet Čongs pēc pāris dienām dodas uz Tibetu. Man viņš jau pietrūkst. Paēduši kopīgu branču, dodamies katrs savā virzienā – es apskatīt tempļus, viņš nopirkt autobusa biļetes. Čonga klātbūtne mani bija pasargājusi no vietējo saucieniem, bet tagad, ejot pa pilsētu viena, atkal dabonu dzirdēt ik uz stūra aicinājums par takšiem, ekskursijām un citiem labumiem. Arī veikalā, stāvot pie tēju plaukta un izvēloties pirkumus mājām, man tā pietrūkt Čonga padoma.
Bet vispār, šorīt pamostoties, uznāca riktīgs “homesick”. Gribu ravēt savas vagas, gribu uz laukiem pļaut zāli, gribu ēst karbonādi ar kartupeļiem (un majonēzes restīti), gribu gulēt savā gultā un lasīt grāmatu latviešu valodā. Īsāk sakot, gribu uz mājām.
Bet vēl nav laiks. Tā vietā došos uz pāris dienām apskatīt Čendu. Čongs gan smejas, ka man pietiks laika tikai kārtīgi paēst. Pēc tam pārlidošu uz Honkongu, tad atpakaļ uz Pekinu, no kuras ir mans mājuplidojums.
Hostelī norēķinos par visiem sniegtajiem pakalpojumiem – nakšņošanu, brokastīm un veļas izmazgāšanu. Veļas dienā gan šie mazliet bija sajaukuši drēbju saturu. Čongs, turot rokā manus melnos treniņšortus, kas tika iedalīti viņa drēbju maisā, ar aizdomām apvaicājās, vai tie esot manējie. Es, savukārt, mēģināju uzstīvēt kājās vienas platdibenbikses un nevarēju saprast – nu kā viens apģērba gabals pēc mazgāšanas var tik ļoti sarauties. Līdz pamanīju, ka savas šī fasona bikses nemaz nebiju nodevusi mazgāšanai, un cītīgi mēģinu uzvilkt Čonga apģērba gabalu.
Izstaigājusi šejienes tempļus (tempļi kā tempļi, citējot Sabīnu – esi redzējis vienu, esi redzējis visus), safočēju priecīgos tibetiešu karodziņus un dodos pastaigāt pa pilsētu. Pēc īsa brīža gan padodos – šodien ir neciešami karsts. Atrodu glītu āra terasīti, pasūtu kafiju un kūku, izvelku datoru un izklaidējos kā parasti. Vispār nevajag šeit pasūtīt kafiju – tā parasti ir dārga un negaršīga – arī šoreiz. Izrādās, arī kūkas šeit nevajag pasūtīt. Bet vismaz vieta bija smuka.
Dodos atpakaļ uz hosteli, lai sagaidītu taksi, kas mani aizvedīs uz lidostu. No rīta, dzirdot, ka angažēju transportu uz lidostu, viens no hosteļa iemītniekiem piesakās kompānijai – arī viņš šovakar lido uz Čendu. Ļoti labi – kopā lētāk. Mans takšabiedrs ir no Kalifornijas, bet šobrīd dzīvo Čendu. Tas nozīmē, ka arī taksi no lidostas varēsim ņemt kopā un viņš palīdzēt atrast manu hosteli. Tā kā Alans ir izceļojies pa Čendu apvidu, viņš iesaka dažādas vietas, kuras vērts apmeklēt. Kopumā viņš raksturo Čendu kā labu vietu, kur pabūt – ēdiens ir lielisks un apkaime interesantiem apskates objektiem bagāta. Vienīgi debesis parasti esot smoga klātas. Tāpēc šeit, Šangrilai Alans priecājas beidzot atkal tās redzēt. “Kad dzīvoju Losandželosā, nekad neuztvēru zilas debesis kā kaut ko īpašu”, Alans saka, “tagad, pēc dzīvošanas Ķīnā, sāku to novērtēt”. Nedomāju, ka iepriekš Latvijas zilās debesis būtu uztvērusi kā īpašu prieku, ja nu vienīgi pēc ilgstoša lietus. Tagad skatīšos uz tām ar lielāku vērību un ar lielāku vērtību.
Neraugoties uz to, ka mūsu lidojums ilgst mazliet vairāk kā stundu, tiek atnestas uzkodas. Labi, tā ir nīka bulciņa, kēkss un dīvaina ola, kuru atverot nošķaidu ar brūnu šķidrumu abus blakussēdētājus – bet tāpat neparasti redzēt pārtiku lidojumā, kur jāsāk nolaisties teju uzreiz pēc pacelšanās. “Jā, tieši tāpēc man patīk Āzijas serviss”, Alans saka un smaida, kad veltu viņam savu izbrīnīto skatu.
Īsi pēc deviņiem vakarā nosēžamies Čendu lidostā – tā ir milzīga, tāpat kā pati pilsēta. Alans nosauc šoferim manu hosteļa adresi – tieku atvizināta līdz namdurvīm bez mazākās piepūles. Sadalām takša izdevumus uz pusēm un uz atvadām Alans man vēl sniedz īso kursu – kur tuvumā labāk paēst, ko apskatīt.
Nopriecājos, ieraugot, ka tieši zem hosteļa durvīm ir augļu tirgus. Arī hosteļa lobijs ir stilīgs bez gala. Guļasvieta gan atkal ir kā armijā, bet gan jau aizmigšu, jātur tik ausu aizbāžņi kaujas gatavībā.
