Ciemos pie mutuļojošās upes

Pieceļos pēc sešiem rītā un jau pirms septiņiem pirmā izeju uz ceļa. Šodien nav nekādas vēlmes klīst apkārt pašā svelmes vidū. Lai arī vakar biju pamatīgi ieziedusies ar pretiedeguma krēmu, kakls dažās vietās ir krāšņs.

Izbaudu rīta pastaigu pēc pilnas programmas. Lai arī skati ir elpu aizraujoši, pārāk apkārt blisināties nevar. Takai, kas vijas gar klinšu kori, nav nekādu norobežojumu un tās segums bieži vien ir lieliem akmeņiem un radzēm klāts. Pamatīgs klupiens varētu beigties visai nepatīkami. Lēnā garā soļojot, jau ap deviņiem esmu nonākusi Tīnas viesu mājā. Jūtos nopelnījusi brokastis un pēc ilgiem laikiem arī kafiju, kas Ķīnā ir sasodīti dārga. Šobrīd man tas ir īpaši aktuāli, jo pie bankomāta kalnos, protams, neesmu tikusi.

Atpūtusies dodos pārgājienā uz Aizu – tas šeit ir “must see” pasākums. Esmu dzirdējusi, ka kāpiens lejup pie upes neesot no vieglākajiem, bet mierinu sevi ar domu, ka laiks man kā jūra – autobuss uz nākamo pilsētu Šangrilai atiet vien pusčetros pēcpusdienā.

Samaksājusi 10 juaņas (šeit vietējie bieži prasa naudu par tūrisma objektu iekārtošanu un/vai uzturēšanu), dodos lejup. Sākumā jākāpj pa akmeņainām kāpnēm, tad stāvām kāpnēm, tad jātiek lejā pa pakāpieniem teju vertikālā klintī, pieturoties pie radzēm, puļķiem un trosēm. Visu laiku neliek mierā doma – kā es šeit tikšu atpakaļ. Nu gan jau kaut kā – ar mieru un pīpēšanu.

Beidzot esmu tikusi līdz upei un jāatzīst, ka skats ir kāpiena vērts. Spēcīgā straume met mutuļus, sitas pret klintīm un gāžas uz priekšu ar varenu jaudu. Upē vietu atraduši milzu akmeņi, uz kuriem ved vietējo iedzīvotāju uzbūvēti tiltiņi. Kamēr es vēl tikai raušos tuvāk upes akmeņiem, satieku kādu zilacainu blondīnu, kas dod man padomu, pa kuriem akmeņiem labāk tikt uz priekšu, kā arī pastāsta, ka pēc neliela gabaliņa esot cita taka, kas ved augšā kalnā un kas esot stipri lēzenāka nekā tā, pa kuru esmu nonākusi šeit.

Izpriecājusies par upes spēku, dodos meklēt lēzeno taku. Teikt, ka tā ir dikti lēzena, īsti neklātos, bet tā ir daudz, daudz labāks variants par turpceļu. Ik pēc līkumiņa piesēžot un atpūšoties nonāku augšā. Šīs takas gals gan uzved krietnu gabalu prom no man nepieciešamā viesu nama, bet kas gan ir maza pastaiga pa lēzenu šoseju, salīdzinājumā ar kāpienu klintī. Tomēr pēc kāda otrā līkuma man sāk palikt garlaicīgi un zināmu enerģijas devu prasa arī šis kāpiens. Nesaprotu – kāpēc nenobalsoju zaļganu busiņu, kas pat izskatījās pēc satiksmes līdzekļa. Tagad varu vien noskatīties, kā tas kārpās augšā nez kurā līkumā. Bez manis. Citi transporta līdzekļi nerādās. Tomēr pēc brīža ieraugu tuvojamies džipu, šoreiz gan savlaicīgi ceļu roku. Džips ar uzrakstu uz sāniem “Discovery Channel” apstājas un bez liekas tielēšanās aizved mani līdz viesu namam. Šje-šje.

Paspēju ieiet dušā un pārģērbties tīrās drēbēs, paēst pusdienas un brīdi parakstīt, kad beidzot ierodas mani ceļabiedri – nosvīduši un pārkarsuši. Esot kāpuši augšā pa to ceļu, kuru mēroju lejup. Sesila atzīstas, ka šoreiz viņi esot pēdējā posmā devušies ar mūļiem – spēki bijuši galā. Domāju gan.

Pusčetros atvadāmies no zviedriem – viņi dodas vienā virzienā, bet mēs ar Čongu kāpjam autobusā uz Šangrilai. Biju cerējusi autobusā parakstīt vai pagulēt, bet pie stūres sēž tāds džigits, ka nav iespējams padarīt ne vienu, ne otru. Tomēr tas nemaz nav slikti – apkārtne ir vērošanas vērta. Krāšņa upe, nelieli ciemati un, protams, kalni. Šangrilai apkaime atrodas pie pašas Tibetas robežas un runā, ka šeit pat esot autentiskāk kā Tibetā. Jo – pirmkārt, Tibeta pēdējos gados tapusi pārāk tūristu pilna, otrkārt, šai provincei esot mazāka kontrole.

Kad iebraucam Šangrilai, gāž kā ar spaiņiem. Drīz vien pārliecinos, ka mans jaunais lietusmētelis ir tikai nosaukuma pēc tāds – esmu slapja pēc dažām minūtēm, kamēr noķeram taksi līdz hostelim. Šoreiz neesam neko rezervējuši, bet Ķīnā tā ir normāla prakse. Mūsu hostelis atrodas vecpilsētā, kādreizējā centra vidū, bet tagad drupu kaudzes malā – būtisku vecpilsētas daļu janvārī nopostījis ugunsgrēks. Pasūtām katrs gultasvietu kopējā telpā un pārsteigti tiekam pie istabiņas ar trim gultām – šitādas kopmītnes mums patīk. Iekārtojušies, dodamies meklēt bankomātu. Man nauda pietiek maksimums vienai dienai, tāpēc esmu diezgan norūpējusies – vai šai pilsētā ir bankomāti un ja ir – vai manas bankas kartes stādās. Pa ceļam satieku zilacaino blondīnu un pateicos viņam par labo padomu pie upes – Čongs tikai aizdomīgi noskatās – tu atkal kādu pazīsti?

Bankomāts atrodas un – tavu laimi – iedod man krietnu naudas paciņu. Uzreiz garastāvoklis uzlabojas. Esam diezgan izbadējušies, īpaši Čongs, kas nav ēdis pusdienas. Iegriežamies kādā Tripadvisor ieteiktā restorānā un pasūtām vakariņas. Ēdiens ir tik labs, ka nepakautrējos palūgt kārbiņu, lai paņemtu līdzi to, ko nespējām apēst. Lietus joprojām nav pārstājis un aizlavierējam pa peļķēm līdz savam hostelim. Nopētījuši, ka šādu laiku šeit sola pāris tuvākās dienas, nolemjam rīt doties ekskursijā uz kādu dabas parku, cerot, ka gabaliņu tālāk laiks būs mazliet labāks.